115 Jezus zemniekiem 1

Pirms kāda laika man tika uzdoti trīs ārēji pavisam nesaistīti jautājumi. Taču drīz vien izrādījās, ka tiem ir ļoti cieša saikne. Vispirms kāds priesteris pēc Bībelei veltīta semināra, kur tika pārrunāta līdzība par sējēju, retoriski pajautāja: „Ko lai dara ar evaņģēliskajām līdzībām? Mūsdienu cilvēki, pat laucinieki taču no tām nekā vairs nesaprot!” Jautājums man iekrita dziļi sirdī. Domāju: „Vai tiešām Dievs savā gudrībā ir „palaidis kaut ko garām”? Vai tiešām, kā tas bija 20. gadsimta pirmajā pusē ekseģēzē populāri, ir kaut kas jāmaina Bībeles tekstā, lai to aktualizētu?” Pavisam noteikti nē. Tas būtu pretrunā ar Baznīcas tradicionālo mācību par Svēto Rakstu iedvesmotību. Tieši šis un nevis cits teksts visos savos formulējumos un literārajos līdzekļos nes sevī pestījošo Dieva Atklāsmi. 

Dažas dienas vēlāk jau Rīgā kāds cilvēks diezgan emocionāli man pajautāja: „Ko darīt ar evaņģēlijos esošajām kļūdām?” Biju pārsteigta par šādu lietas nostādījumu, jo īpaši tāpēc, ka šis cilvēks nav „jauniņais” kristīgās ticības pamatpatiesībās. Sākotnēji iedomājos, ka runa ir par seno kopistu kļūdām, kuriem, neskatoties uz milzīgo rūpību un pietāti pret savu darbu, tomēr gadījās tekstā pieļaut kādas izmaiņas. Taču šiem misēkļiem ir gadījuma raksturs, un, pat ja apzināti tika veikti kādi labojumi, lai labāk saprastu tekstu, tomēr tie neiespaidoja tā saturu. Ar šādu kļūdu izpēti nodarbojas vesela Bībeles zinātņu nozare – teksta kritika. Taču mans sarunu biedrs uzsvēra: „Nē, kļūdas saturā, kļūdas, ko pieļāvuši evaņģēliju autori.” Jautāju, kur viņš ir ieguvis tādu informāciju, vai gadījumā problēma neslēpjas kādā slikti izvēlētā izziņas avotā. Taču man par pārsteigumu paziņa teica, ka runa ir par vācu autora, kurš ir katolis, grāmatas izdevumu latviešu valodā, tikai neatceroties, kā to sauc. Mani ļoti samulsināja šī atbilde. Teicu, ka runa droši vien ir par kaut kādu pārpratumu, tomēr sirdī palika jautājums – par ko īsti ir runa?

Lasīt tālāk: Zemnieka stāsti pilsētniekiem

„Dieva bērnu pilnvaras” ir rakstu un dažādu tekstu krājums, kura mērķis – palīdzēt garīgajā cīņā.

Būtisku apjomu šajā krājumā ieņem tēva Ovilas Melansona SCS (Svētā Krusta kongregācija) brošūra „Eksorcismi un laju pilnvaras”. Kā uzsver tēvs Melansons, mūsdienās kristiešu vidū bieži valda uzskats, ka eksorcismu drīkst veikt vienīgi priesteri ar īpašu bīskapa atļauju. Tomēr patiesībā šis uzskats attiecas tikai uz lielo jeb svinīgo eksorcismu. Jēzus vārdi: „Bet tiem, kas tic, ies līdzi šādas zīmes: Manā Vārdā tie izdzīs dēmonus…” (Mk 16,17) ir domāti visiem kristiešiem! Protams, lajiem, veicot privātu eksorcismu, jāievēro vajadzīgā piesardzība, turklāt viņi drīkst runāt tikai savā, ne Baznīcas vārdā.

Brošūrā sīkāk raksturotas dēmoniskās ietekmes un darbības, īpaši pakavējoties pie uzmācības un apsēstības. Autors brīdina, cik bīstama var būt iesaiste okultismā, kas visbiežāk arī noved pie dēmoniskas atkarības un ar to saistītajām mocībām. Tomēr ne vienmēr dēmons uzbrūk cilvēkiem tikai šo cilvēku grēku dēļ vien. Arī patiesi ticīgi ļaudis un pat svētie ir piedzīvojuši dēmona uzmācību vai retākos gadījumos arī apsēstību. Dievs to pieļauj viņu dvēseles svēttapšanas labā.

Lasīt tālāk: Krājums „Dieva bērnu pilnvaras”

Grāmatas tematu varam sintezēt vienā jautājumā – brālība vai taisnīgums?

Tā rakstīta gandrīz pirms 40 gadiem. Regulāri apmeklējot ASV, Indiju un dažādas Eiropas valstis, bīskaps Guljemo Džakvinta jau redzēja atšķirības starp sociālajām situācijām tajās. Tāpat kā vēstījums, ko atrodam Svētajos Rakstos vai Otrā Vatikāna Koncila dokumentos, šīs grāmatas vēstījums šķērso laiku un vietas, lai atklātu mums skaistumu, kas nepāriet – universālo brālību.

Autors grāmatu balsta uz Jēzus teikto līdzību par Samarieti, kurš palīdz ievainotajam un ir brālīgās mīlestības simbols un īstenotājs: „Pamanot to, ka stāsts par ievainoto, kas bija ceļā uz Jēriku, skaidri simbolizē vispārējo cilvēces stāvokli, mēs pēkšņi saprotam, cik ļoti „samarieša” vai drīzāk jau „samariešu” veiktā funkcija ir nepieciešama. Šis ir īstais brīdis pateikt „nē” mūsdienu absurdajai situācijai, kurā nav brālības. No visa mīlestības spēka un stipruma pateikt „nē” un īstenot „samariešu sacelšanos”. Līdzība noslēdzas ar Kunga aicinājumu: „Ej un dari tu tāpat.” Tas nozīmē – kļūsti par samarieti! Bet vai šodien ir iespējams sekot Kunga padomam?”

Lasīt tālāk: Guljelmo Džakvinta „Samariešu sacelšanās”

„Svētais Pāvils. Apustulis” ir sērijas „Pāvesta Benedikta XVI katehēzes” trešā grāmata. Tās priekšvārdā pr. Pauls Kļaviņš raksta:

„Sastapies ar Jēzu Kristu, viņš [sv. Pāvils] kopībā ar apustuļiem kļuva par darbīgu un dedzīgu Evaņģēlija sludinātāju. Veicot četrus ceļojumus pa tolaik zināmo pasauli, viņš kļuva par tautu skolotāju ticībā un vietējo Baznīcu dibinātāju. Pāvils nebija nedz diplomāts, nedz izcils orators. Viņš bija apustulis, cīnītājs un pārliecinātājs, kas bija gatavs sevi visu veltīt tam, lai cilvēki patiešām piedzīvotu attaisnošanu ticībā un darbīgā mīlestībā: „Par jūsu dvēselēm es ļoti labprāt uzupurēšu visu, arī pats sevi uzupurēšu.” (2 Kor 12, 15) Pāvils audzināja savu klausītāju sirdsapziņu, paužot patiesību par cilvēku, patiesību par to, kas veicams un no kā jāizvairās, patiesību par jauno dzīvi Kristū, Viņa žēlastībā. 

Lasīt tālāk: Pāvests Benedikts XVI „Svētais Pāvils. Apustulis”

 „Lūdzieties kopā priecīgu sirdi” ir praktiska rokasgrāmata lūgšanu grupām. Tajā sniegtie ieteikumi būs noderīgi ikvienam, kurš vēlas lūgties, un ikvienam pastorālā darba veicējam. Grāmatas autors franciskāņu tēvs Slavko Barbaričs ilgus gadus kalpoja Medžugorjes draudzē, un viņa daudzo pienākumu vidū bija arī atbalsta sniegšana lūgšanu grupām. 

Grāmatas ievadā tās teoloģiskais konsultants pr. Andris Kravalis raksta: „Miera veicināšana pasaulē, lūgšana, gavēnis, ikdienas dzīve, kas tiek dzīvota saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, bieža piedalīšanās Euharistijā un Vissvētākā Sakramenta adorācijā, tuvākmīlestības darbu veikšana, aktīva iesaistīšanās draudzes dzīvē un palīdzība draudzes prāvestam – tāds ir šo lūgšanu grupu darbības mērķis. To nerimtīgā un nenogurstošā kalpošana visā pasaulē, tostarp arī Latvijā, nesusi un nes bagātīgus augļus. Šīs kalpošanas pamatā ir dziļa garīgā dzīve un uzticība Baznīcai.

Lasīt tālāk: Slavko Barbaričs „Lūdzieties kopā priecīgu sirdi”