8. fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma Evangelii Gaudium (Evaņģēlija prieks). Sākums 480. numurā

 IV. MISIJA, KAS TIEK ĪSTENOTA CILVĒCISKO IESPĒJU ROBEŽĀS

 40. Baznīcai, kas ir mācekle misijā, ir jāaug savā atklāsmē saņemtā Vārda interpretācijā un patiesības izpratnē. Eksegētu un teologu uzdevums ir strādāt pie tā, lai „varētu nobriest Baznīcas spriedums”[1]. Citādā veidā to dara arī pārējās zinātnes. Tā, piemēram, runājot par sociālajām zinātnēm, Jānis Pāvils II ir teicis, ka Baznīca pievērš uzmanību zinātnes pētījumiem, „lai gūtu konkrētus ieteikumus, kas tai palīdzētu veikt savu maģistērija misiju”[2].

Bez tam, Baznīcas iekšienē pastāv neskaitāmi jautājumi, kuri tiek ļoti brīvi pētīti un pārdomāti. Dažādi filosofiskās, teoloģiskās un pastorālās domas strāvojumi, ja tikai tie ļauj Garam sevi harmonizēt cieņā un mīlestībā, arī var veicināt Baznīcas izaugsmi, palīdzot vēl skaidrāk izteikt Vārda bagātīgās vērtības. Tiem, kas sapņo par monolītu doktrīnu, kuru bez jebkādām niansēm aizstāv visi, tas var izskatīties pēc nevēlama jucekļa. Tomēr patiesībā šī daudzveidība palīdz labāk izpausties un attīstīties Evaņģēlija neizsmeļamās bagātības dažādajiem aspektiem.[3]

 41. Tai pašā laikā, milzīgās un ātrās izmaiņas kultūrā prasa, lai mēs pastāvīgi pievērstu uzmanību centieniem izteikt mūžīgās vērtības valodā, kas ļautu ieraudzīt to, ka tās ir vienmēr jaunas. Jo „kristīgās ticības depozīts [...] un veids, kā tas tiek izklāstīts, ir divas dažādas lietas”[4]. Dažreiz, klausoties pilnībā ortodoksās runās, ticīgie, saskaņā ar savu valodas lietojumu un izpratni, uztver kaut ko, kas galīgi neatbilst patiesajam Jēzus Kristus Evaņģēlijam. Tā, svētā nolūkā darīt tiem zināmu patiesību par Dievu un cilvēka esību, mēs kādreiz pasniedzam tiem viltus dievu vai cilvēcisko ideālu, kas nav patiesi kristīgs. Tādā veidā paliekam uzticīgi formulējumam, bet neizstāstām būtību. Tas ir ļoti nopietns risks. Atcerēsimies, ka „patiesību var izteikt dažādās formās, un izteiksmes formu atjaunotne kļūst nepieciešama, lai šodienas cilvēkiem pasniegtu Evaņģēlija vēsti tā nemainīgajā nozīmē”[5].

 42. Tas ir ļoti nozīmīgi Evaņģēlija pasludināšanā, ja patiešām gribam, lai visi varētu labāk uztvert un pieņemt tā skaistumu. Protams, mēs nekad nevarēsim pasniegt Baznīcas mācību tā, lai pilnīgi visi to viegli saprastu un labprāt cienītu. Ticība vienmēr saglabā krusta aspektu, zināmu neskaidrību, kas nebūt nemazina apņēmību, kas nepieciešama, lai šo ticību pieņemtu. Ir lietas, kuras var saprast un novērtēt tikai pēc šīs pieņemšanas, kas ir māsa mīlestībai, neatkarīgi no skaidrības, ar kuru var uztvert apsvērumus un argumentus. Tāpēc jāatceras, ka katrai doktrīnas mācīšanai jāizpaužas evaņģelizētāja nostājā, kas caur tuvību, mīlestību un liecību modina sirdī vēlmi pieņemt ticību.

 43. Nemitīgas izšķiršanas procesā Baznīca var arī nonākt pie pārliecības, ka atsevišķas tās paražas nav tiešā veidā saistītas ar Evaņģēlija kodolu (pat ja dažas no tām vēstures gaitā ir dziļi iesakņojušās), ka šodien tās tiek interpretētas citādi un ka to vēsts vairs netiek adekvāti uztverta. Tās var būt pat skaistas, tomēr šodien vairs kā agrāk nekalpo Evaņģēlija tālāknodošanai. Mums nav jābaidās tās pārskatīt. Līdzīgā kārtā ir Baznīcas normas vai priekšraksti, kas citos laikos varēja būt ļoti efektīvi, bet nu tiem kā dzīves ietvariem vairs nav audzinošā spēka. Svētais Akvīnas Toms uzsvēra, ka priekšrakstu, ko Dieva tautai devuši Kristus un apustuļi, ir „ļoti maz”[6]. Citējot svēto Augustīnu, viņš atzīmēja, ka uz priekšrakstiem, ko Baznīca pievieno pēc tam, vajadzētu uzstāt, ievērojot mērenību, „lai ticīgo dzīvi nepadarītu smagu” un nepārvērstu mūsu reliģiju verdzībā, jo „Dieva žēlsirdība gribēja, lai tā būtu brīva”.[7] Šis brīdinājums, kas izteikts pirms daudziem gadsimtiem, šodien ir ārkārtīgi aktuāls. Tam vajadzētu būt vienam no kritērijiem, kas jāievēro, apsverot Baznīcas un tās sludināšanas reformu, lai tā varētu sasniegt ikvienu.

 44. No otras puses, ne priesteri, ne ticīgie, kuri pavada savus brāļus ticībā vai ceļā uz atvērtību Dievam, nedrīkst aizmirst, ko tik skaidri māca Katoliskās Baznīcas katehisms: „Vainas pieskaitāmība un atbildība par kādu rīcību var tikt samazināta vai pat atcelta nezināšanas, neuzmanības, varmācības, baiļu, ieradumu, pārmērīgas pieķeršanās un citu psihisku un sociālu faktoru dēļ.”[8]

 Tāpēc, nemazinot evaņģēliskā ideāla vērtību, ar žēlsirdību un pacietību jāpavada cilvēki visos to iespējamajos izaugsmes posmos.[9] Priesteriem atgādinu, ka biktskrēslam jābūt nevis spīdzināšanas vietai, bet gan vietai, kur Kunga žēlsirdība rosina mūs darīt vislabāko iespējamo. Mazs solītis mūsu cilvēcisko iespēju robežās var izrādīties Dievam patīkamāks par ārēji pareizu dzīvi, ko pavadām, nesastopoties ar nopietnām grūtībām. Līdz visiem jānonāk Dieva pestījošās mīlestības mierinājumam un iedrošinājumam, kas noslēpumaini darbojas katrā cilvēkā, neskatoties uz tā trūkumiem un kritieniem.

 45. Tā redzam, ka evaņģelizācijas darbs notiek valodas un apstākļu noteikto iespēju robežās. Katrā konkrētajā kontekstā Evaņģēlija patiesību jācenšas pasniegt visiedarbīgākā veidā, neatsakoties no patiesības, labuma un gaismas, ko varam nest citiem arī tad, ja pilnība nav iespējama. Misionārs apzinās šos ierobežojumus un kļūst „vājš ar vājajiem, viss priekš visiem” (sal. 1 Kor 9:22). Viņš nekad nenoslēdzas sevī, nekad nemeklē sev drošības izjūtu, nekad neizvēlas stīvu pašaizsardzību. Viņš zina, ka viņam pašam jāpieaug Evaņģēlija izpratnē un Gara ceļu atpazīšanā, un tāpēc neatsakās no iespējamā labuma, pat ja riskē nosmērēties ceļa dubļos.

 

V.  MĀTE AR ATVĒRTU SIRDI

 

46. Baznīca, kas „iziet”, ir Baznīca ar atvērtām durvīm. Iziet pie citiem, lai aizsniegtu cilvēces nomales, nebūt nenozīmē skriet pasaulē bez mērķa un jēgas. Nereti labāk ir piebremzēt, atmest uztraukumu, lai ieskatītos acīs un ieklausītos, vai atlikt neatliekamās lietas, lai pabūtu ar tiem, kas palikuši ceļa malā. Dažreiz jārīkojas kā pazudušā dēla tēvam, kas vienmēr atstāj durvis atvērtas, lai dēls pārnākot varētu ienākt bez grūtībām.

 

47. Baznīca ir aicināta vienmēr būt atvērts Tēva nams. Viena no šādas atvērtības konkrētām zīmēm ir visur atvērtas baznīcu durvis. Tad, ja kāds gribēs sekot Gara iedvesmai un tuvosies, meklējot Dievu, to neatgrūdīs slēgto durvju saltums. Bet ir arī vēl kādas citas durvis, kuras nedrīkst noslēgt. Visi var kaut kādā veidā piedalīties Baznīcas dzīvē, visi var iekļauties kopienā, un pat sakramentu durvis nevajag noslēgt tādu vai citādu iemeslu dēļ. Tas pirmkārt attiecas uz sakramentu, kas ir „durvis” - uz Kristības sakramentu. Euharistija, kaut arī ir pati sakramentālās dzīves pilnība, nav balva pilnīgajiem, bet gan iedarbīgas zāles un barība vājajiem.[10] No šādas pārliecības izriet arī konkrēti pastorālie soļi, kurus esam aicināti apsvērt apdomīgi, bet drosmīgi. Bieži mēs uzvedamies kā žēlastību kontrolieri, nevis to veicinātāji. Tomēr Baznīca nav muita, tā ir Tēva nams, kur ir vieta visiem, katram ar savu dzīves nastu.

 48. Ja visa Baznīca pieņem šo misionāro dinamismu, tai ir jāsasniedz visi, bez izņēmumiem. Tomēr, kam būtu jādod priekšroka? Lasot Evaņģēliju, mēs atrodam tur nepārprotamu norādījumu: ne tik daudz draugiem un bagātiem kaimiņiem, bet vispirms jau nabagiem un slimiem, kas parasti tiek noniecināti un aizmirsti, tiem, kuriem „nav ar ko tev atlīdzināt” (Lk 14:14). Šo tik skaidro vēsti nevar pavājināt nekādas šaubas vai skaidrojumi. Šodien un vienmēr „nabagi ir priviliģētie Evaņģēlija adresāti”[11] un evaņģelizācija, kas augstsirdīgi vērsta uz tiem, ir pazīme Valstībai, kuru Jēzus nāca mums atnest. Bez aplinkiem jāsaka, ka mūsu ticība ir neatraujami saistīta ar nabagiem. Nekad neatstāsim viņus vienus.

 49. Iziesim, iziesim, lai piedāvātu visiem Jēzus Kristus dzīvi! Atkārtoju šeit visai Baznīcai to, ko daudzreiz jau esmu teicis Buenosairesas priesteriem un lajiem: es dodu priekšroku Baznīcai, kas, izejot ielās, tiek sista, ievainota un notraipīta, nevis Baznīcai, kas ir slima no tā, ka ir noslēgusies sevī un ērti iekrampējusies savā drošībā. Es negribu Baznīcu, kas ir norūpējusies, lai tā būtu centrs, un beigās nonāk apsēstību un procedūru jūkļa gūstā. Ja kaut kam tiešām mūs svēti jāsatrauc un jāurda mūsu sirdsapziņa, tad tas ir tas, ka tik daudzi mūsu brāļi dzīvo bez draudzības ar Jēzu Kristu, bez spēka, gaismas un mierinājuma, ko tā dod, bez ticības kopienas, kas tos pieņemtu, bez dzīves jēgas un mērķa perspektīvas. Ceru, ka mēs rīkojamies ne tik daudz aiz bailēm kļūdīties, cik aiz bailēm noslēgties struktūrās, kas dod mums mānīgu aizsardzību, normās, kas pārvērš mūs nežēlīgos tiesnešos, paražās, kurās jūtamies mierīgi, kamēr ārpusē ir izsalkušu cilvēku pūļi, un Jēzus mums nenoguris atkārto: „Dodiet jūs viņiem ēst!” (Mk 6:37).

 No itāliešu valodas tulkoja Ēvalds Ikaunieks

 


 

[1]Vatikāna II koncils, Dogm. konstit. Dei Verbum, 12.

 

[2]Jānis Pāvils II. Motu proprio Socialium Scientiarum (1994. gada 1. janvāris). AAS 86(1994), 209.

 

[3]Svētais Akvīnas Toms atzīmēja, ka daudzējādību un dažādību ir „iecerējis pirmais Radītājs”, kurš gribēja, lai „to, kas katrai atsevišķai lietai pietrūkst, lai tā varētu atspoguļot dievišķo labestību, kompensētu citas lietas”, jo „viena pati radība nevar pienācīgi atspoguļot” Radītāja labestību. (Sv. Akvīnas Toms. Summa Theologiae I, q. 47, art. 1). Tāpēc mums lietu daudzveidību jācenšas aptvert to daudzējādajās savstarpējās attiecībās (sal. turpat, q. 47, art. 2, ad 1; q. 47, art. 3). Līdzīgu iemeslu dēļ mums jāieklausās vienam otrā un jāpapildina vienam otru mūsu nepilnīgajā īstenības un Evaņģēlija uztverē.

 

[4]Jānis XXIII. Uzruna Vatikāna II koncila svinīgajā atklāšanā (1962. gada 11. oktobris). AAS 54(1962), 792: „Est enim aliud ipsum depositum fidei, seu veritates, quae veneranda doctrina nostra continentur, aliud modus, quo eaedem enuntiantur”.

 

[5]Jānis Pāvils II. Encikl. Ut unum sint  (1995. gada 25. maijs), 19. AAS 87(1995), 933.

 

[6] Sv. Akvīnas Toms. Summa Theologiae I-II, q. 107, art. 4.

 

[7]Turpat.

 

[8]Katoliskās Baznīcas katehisms, 1735.

 

[9]Sal. Jānis Pāvils II. Ap. pamud. Familiaris consortio (1981. gada 22. novembris), 34. AAS 74(1982), 123.

 

[10]Sal. Svētais Ambrozijs, De Sacramentis, IV, 6, 28. PL 16, 464: „Man tā jāsaņem vienmēr, jo tā vienmēr piedod manus grēkus. Ja grēkoju nemitīgi, man vienmēr vajadzīgas zāles”; turpat, IV, 5, 24. PL 16, 463: „Tie, kas ēda mannu, ir nomiruši; tie, kas ēd no šīs miesas, saņems grēku piedošanu”; svētais Kirils no Aleksandrijas, In Joh. Evang. IV, 2. PG 73, 584-585: „Es pārbaudīju sevi un atzinu, ka esmu necienīgs. Tiem, kas tā saka, es jautāju: Un kad būsiet cienīgi? Kad beidzot nostāsieties Kristus priekšā? Un ja jūsu grēki traucē jums tuvoties un jūs nekad nebeidzat krist – jo, kā teikts Psalmā, ‘kurš gan zina savas vainas?’- vai jūs tā arī paliksiet nepiedalījušies svētdarīšanā, kas dod mūžīgo dzīvību?”

 

[11]Benedikts XVI. Uzruna tikšanās laikā ar Brazīlijas bīskapiem Sanpaulu katedrālē, Brazīlijā (2007.gada 11.maijs), 3. AAS 99 (2007), 428.

 

 

Nr.10 (490) 2014. gada 24. maijs