Itāļu jurists un sociologs M. Introvinje grāmatā „Jā ģimenei!” skaidro, kāpēc ģimenes institūcija, kas ir sabiedrības pamats un cilvēka dzīvības šūpulis, šodien ir apdraudēta. Viņš apraksta tādas mūsdienu ideoloģijas kā feminisms, dzimuma jeb gender ideoloģija un homoseksuālisma propaganda. Autors atklāj Itālijas pieredzi ģimenes institūcijas aizsardzībā un daudz izmanto arī piemērus no citu Rietumeiropas valstu un ASV pieredzes. 

M. Introvinje nevēršas pret homoseksuāli orientētām personām, bet gan stingri atgādina katoliskās Baznīcas mācību, kas pausta katehismā: „Pret [homoseksuāli orientētām personām] jāizturas ar cieņu, līdzjūtību un iejūtību. Jāizvairās no jebkādām netaisnīgas diskriminācijas izpausmēm attiecībā pret šiem cilvēkiem.” (KBK 2358) 

Vienlaikus grāmatas autors parāda, ka diemžēl aiz homoseksuālu personu tiesību aizsardzības slēpjas ārkārtīgi spēcīgs lobijs, kura iniciētās likumdošanas izmaiņas draud ar dabiskās kārtības un šobrīd sabiedrībā valdošā līdzsvara izjaukšanu.

Lasīt tālāk: Iznākusi Masimo Introvinje grāmata „Jā ģimenei!”

Vecs jūds un vecs romiešu virsnieks sēdēja kazemātā zem kāda Romas amfiteātra. Rīt viņiem kopā ar daudziem citiem bija jāiet arēnā un jākļūst izbadinātiem, plēsīgiem zvēriem par barību. Imperatoram, viņa liekēžu galmam un trulam pūlim par prieku. Jo viņi ticēja augšāmceltajam Kristum, kurš atnesis Dieva valstību virs zemes.

Šis pirms dažiem gadu desmitiem tālajā Jūdejas provincē krustā sistais jūdu pravietis sagādāja Romas varai ne mazums raižu. Jēzus Kristus (tā sauca pravieti) sekotāju skaits auga kā palu ūdeņi, tie neuzbruka Romas varai ar ieročiem, pat pildīja tās likumus, ciktāl tie nebija pretrunā ar viņu ticību, un godprātībā bieži bija pārāki par dažu labu Romas patricieti. Taču viņu apdraudējums Romas varai bija daudz bīstamāks – tie ņēma cilvēku sirdis. Ķeizara tēlam tie vīraku nekvēpināja un himnas neskandēja, bet pasaules kungs taču var būt tikai viens, un tas ir Romas ķeizars. Tiem, kas godina citu valdnieku, kura vara nav no šīs pasaules, nu būs jāmirst šīs pasaules valdnieka priekšā.

Apcietināto vidū nebija šādos brīžos tik pierastā panika, sūdzēšanās par savu likteni vai bezcerība. Tie lūdza savu Dievu, dažkārt no cilvēku pulka atskanēja senā himna: „No dziļumiem es piesaucu, Kungs, Tevi: „Ak, Kungs, klausi manu balsi, Tavas ausis lai dzird manas sirds skaļās sāpju nopūtas!”(Ps 130, 1-2)”, kurai dažreiz pievienojās arī vecais jūds un virsnieks. Tie, kas bija redzējuši Kristu vai viņa mācekļus, stāstīja savu dzīvi citiem un vēl tie lūdza piedošanu cits citam, ja šajos cietuma dziļumos būtu ko nodarījuši ciešanu biedram.

Lasīt tālāk: Divas augšāmcelšanās

Pie kāda svētku galda, uz kura smaržoja garda maltīte, sākās saruna par rakstīšanu un stāstiem, kuri atnāk, un arī par to, cik grūti rakstīt stāstus bērniem, kad bērnība jau piemirsusies vai arī atstājusi kādas rūgtas mieles. Taču atskanēja arī balss, kas atgādināja senos Evaņģēlija vārdus: „Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā,” (Mt 18, 3) – un stāsts atmodās...

Brīvdienas! Siltā vasaras saule bez pasniedzēju modrās acs un klusajām, mazliet skumīgajām Semināra sienām! Slaidais seminārists ar prieku domāja par braucienu uz vecāku mājām, kur sirdi atkal priecēs brīnumainā Dieva pasaule visā vasaras krāšņumā. Lielais ābeļdārzs, kūtī silti gremojošās govis, daži suņi un pulciņš raibu kaķu, kam viņš pat skaitu neatcerējās, un smaržīgs gaiss ar dziedošu klusumu, kuru netraucē mūsdienu rūcošo tehnikas brīnumu uzbāzīgās skaņas, smakas, un mājās taču ir... mazā māsa. Cik liela viņa būs izaugusi un kādas gudrības apguvusi? Viņš atcerējās, ka reiz mazā gribēja doties viņam līdz uz Semināru, lai dzīvotu kopā ar Dieva vārdiem. Vai viņa nav atstājusi novārtā Bībeles lasīšanu – varbūt jau pavisam aizmirsusi, kurā plauktā Grāmata atrodas?

Pirmā dzīvā radība, ko viņš satika ganu ceļā uz mājām, bija tieši māsa – tā raudādama skrēja viņam pretī un sauca: „Brā-ālīt, kā es tevi gaidīju, Jē-ēzus nemaz nav tik labs, kā tu stāsti, kā tas nabags varēja to smago gultu panest?” – un māsa skanīgi nošņaukājās.

„Kādu gultu? Kāds nabags? Ko tad Jēzus māsai nodarījis?” puisis nesaprata, taču, spriežot pēc viņas izmisīgajām asarām, lieta bij nopietna.

Ienācis ar māsu istabā, viņš sāka kaut ko nojaust – bērnu Bībele atvērta gulēja uz gultas, un laikam māsas izmisuma cēlonis bija meklējams tur.

Seminārists paņēma rokās Bībeli un redzēja, ka tajā atšķirta Marka evaņģēlija otrā nodaļa, kurā Jēzus dziedina triekas ķerto ar vārdiem: „Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej mājās!” (Mk 2, 11) Meitene noraudājusies badīja ar pirkstu 12. Pantā, un viņš lasīja nākamos vārdus: „Un tas tūdaļ cēlās un, gultu paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica, sacīdami: „To mēs nemūžam vēl neesam redzējuši.””(Mk 2, 12)

Lasīt tālāk: Kā to gultu varēja panest? 

Stāsts no seniem bruņinieku laikiem

Svētās pilsētas mūri vakara saulē liesmoja kā zelts, un bruņinieku Ordeņa lielpriors atcerējās Grāmatas vārdus par debesu pilsētas zelta ielām un pērļu vārtiem– tik skaista viļņojošajā zelta gaismas jūrā viņam šķita Jeruzaleme. Taču zelta starojums bij īss, un pār seno pilsētu nolaidās tumšā dienvidu nakts ar savām mīkstajām skaņām, mirdzošu zvaigžņu rotu tumši melnajās debesīs un lielu, apaļu vara krāsas pilnmēnesi.

Bija pagājuši vairāk kā 1000 gadi kopš tās stundas, kad šajā naktī Dievs izvēlējās mājot mirstīga cilvēka miesas teltī, lai beidzot aizpildītu grēka cirsto nāves plaisu ar Savas dzīvības pārpilnību. Mēness seja šovakar šķita kā asins asarām notecējusi un Jeruzalemē nebija miera. Rietzemju bruņinieki to Kristus vārdā gan ieņēma, bet lielpriora sirds bij smaga – Kunga vārds tika nelietīgi valkāts ik uz soļa, un daudzu bruņinieku baltos apmetņus ar tumšsārtajiem krustiem bij aptraipījuši varas darbi un alkatība – tie rija, plītēja, laupīja un slepkavoja, un pat Ordeņa lielmestrs bieži nezināja, kā šo ļaunuma straumi apturēt.

Pats lielpriors ar nelielu pulku viņam līdzīgo turēja tīru savu bruņinieka apmetni un svētu savu zvērestu. Smago domu nospiests, viņš iegāja stallī pie baltā arābieša Aldebarana, zirgs klusi iebubinājās un uzlika savu skaisto, lepno galvu uz saimnieka pleca. Smalki veidotās, ziedlapām līdzīgās zirga ausis saslējās un tumšās acis ar violetu nokrāsu lūkojās uz staļļa izeju. Zirgs sajuta nakts piedzīvojuma tuvumu – viņam patika straujie jājieni uz svētās pilsētas nomalēm un klusā ganīkla, kurā nebija jādalās ar citiem staļļa iemītniekiem. Bruņinieks šādās klusās, zvaigžņotās naktīs bieži sēdās Aldebarana mugurā, izjāja tālu ārpus kara nometnes un uzmeklēja klusas olīvu audzes, lai sarunātos ar savu Dievu. Atradis klusu koku ieskautu vietu, viņš nokāpa no zirga, palaida to ganīties, bet pats iegrima lūgšanā. Baltais arābietis ne reizi vien bija redzējis, kā viņa saimnieks guļ krusta lūgšanā, piespiedis vaigu pie zemes, un tad dārza klusumā nāca stalts un skaists Vīrs baltās drēbēs, virs kura galvas blāvajā zvaigžņu gaismā reizēm iezaigojās daudzu ķēniņu kroņi3bet skatiens bij tik lēnprātīgs, kādu dižciltīgais zirgs nebija redzējis nevienam cilvēkam. Aldebarans pret svešiniekiem bija piesardzīgs, vienmēr gatavs izdarīt niknu kodienu to miesā, ja tie apdraudētu viņu pašu vai saimnieku. Taču pret baltajās drēbēs tērpto Ķēniņu zirgs juta neizskaidrojamas simpātijas. No šī Vīra staroja tāda dzīvības pārpilnība un tas tik vilinoši smaržoja pēc krāšņām pļavām, kurās nekad netrūka smaržīgas zāles un dzidru ūdens strautu, kas čaloja lielu, klusu koku paēnā. Gandrīz vienmēr Viņa roka Aldebarana barības kulē iebēra sauju auzu un, zirgaprāt, ne tik daudz pats Vīrs bija neparasts, cik Viņa dotās auzas – tās garšoja brīnumaini, kusa starp zirga lielajiem, stiprajiem zobiem, no tām viņa dzīslās ieplūda pirmatnējas, ugunīgas dzīvības uguns. Savāds jau izskatījās arī pats Vīrs – Viņa miesa bij veidota kā no ugunīgas, spilgtas gaismas, kura tomēr nežilbināja. Caur Viņa miesām varēja skatīt svētās pilsētas aprises, jo tām trūka cilvēku ķermeņu blīvuma un smagmes.

Lasīt tālāk: Kurš dižciltīgāks?

Es esmu ēģiptiete, un man ir slaids, stalts augums, tumsnēja āda un acis melnas kā ahāti. Galvā katru dienu es lieku smalki darinātu parūku, rotātu zelta lotosa ziediem, un ap acīm velku melnu līniju. Katru dienu šķīstu sevi mazgāšanās rituālos un iesvaidu savu ķermeni smaržīgām eļļām, bet manu stalto, lokano augumu ieskauj balts ķēnišķā priesteru auduma linu tērps. Manu kaklu un rokas grezno zelta un dārgakmeņu rotas, kuras kustoties melodiski skan, bet kājās man ir ar zeltu rotātas sandales. Es esmu priestera meita, faraona radiniece, priesteriene kaķu dievietes Bastetas templī un dzīvoju viņas pilsētā Būbastijā.

 Manā zemē laiks rit lēni un nesteidzīgi, dienas un gadalaiki kā lotospuķes dzimst pumpurā, aug, sasniedz ziedēšanu un pilnbriedu, lai klusu nogrimtu Nīlas mūžīgi plūstošajā straumē. Lēni un nesteidzīgi plūst laiks manā zemē – Nīlas plūdi katru gadu nes auglīgas dūņas, kuras dod zemei spēku, lai tā var briedināt labību un mana tauta dzīvotu. Labais dievs[1]–faraons –valda, augstmaņi viņam palīdz ar gudriem un ne tik gudriem padomiem. Priesteri kalpo daudziem un dažādiem dieviem, zemnieki kopj zemi, vergi strādā un gādā par augstmaņiem un priesteriem. Tā bijis un tā tam būs būt laiku laikos, jo tāda ir pasaules kārtība.

Lasīt tālāk: Meditācija par Vienīgo