Ja līdz skolas vecumam izziņas procesi vairāk attīstījās dabiski, t.i., spontāni, tad šajā vecumā pamazām piemērojas sociālajām normām, ievirzēm.

Atmiņa

arfdawaa

Sākumskolas vecuma bērnam pamatā dominē tā saucamā mehāniskā atmiņa. Jo vairāk bērns atkārto iegaumējamo materiālu, jo labāk atceras. Šajā vecumā atceroties, bērns maz balstās uz loģisko sakarību apzināšanu. Tomēr vecākiem ieteicams mācīt saviem bērniem atcerēties informāciju, savelkot kopā loģiskas sakarības, veidojot asociācijas. Tas palīdzēs bērnam saprast, kā labāk mācīties. Protams, sākumskolā vēl pietiks ar to informāciju, ko bērns apgūs mehāniski atceroties. Tomēr, tā, kā mēs dzīvojam informācijas laikmetā, informācijas daudzums ir ļoti liels. Pieaugušie ir iemācījušies atcerēties, savelkot sakarības, veidojot asociācijas. Lielākajās klasēs apgūstamās vielas daudzums strauji pieaugs, tāpēc iemaņām atcerēties arī būs liela nozīme. Savukārt, pirmajās klasēs atmiņa ir viena no vadošajiem intelektuālajiem procesiem tādā nozīmē, ka tas, kas nav bērna atmiņā, nav viņa domāšanā. Bērns spēj operēt ar to, ko atceras. Viņš spēj izdomāt, domāt par to, ko atceras. Tieši tagad atmiņai ir liela nozīme. Piemēram, mācoties jaunos vārdiņus svešvalodā, bērnu var mudināt zīmēt katru vārdu, apakšā uzrakstīt tā nozīmi. Tad vecāki salīmē viņa zīmējumus istabā visdažādākajās vietās. Skolā, bērns atceroties zīmējumus, to atrašanās vietas, spēs daudz labāk atcerēties vārdu, kas tam apakšā. Tāpat šinī vecumā bērnam nepieciešams piedzīvot, eksperimentēt, sataustīt visu jauno. Sasaistīt akadēmiskās zināšanas ar reālo dzīvi. Zīmējumā varam redzēt darbību un tās rezultātā atcerētās informācijas daudzumu. Tas gan attiecas ne tikai uz bērniem, bet arī uz pieaugušajiem. 10% atceramies no lasītā, 20% no tā, ko esam dzirdējuši, 30% no tā, ko esam redzējuši, 50% no tā, ko esam dzirdējuši un redzējuši, 70% no tā, ko paši esam pateikuši, 90% no tā, ko esam darījuši. Tāpēc būtsiki lūgt bērnam skaļi stāstīt, kopā veidot, līmēt, zīmēt, piemēram, teksta uzdevuma saturu.

Uzmanība

Arī uzmanība pamazām no netīšās, spontānās, kura piesaistās tam, kas interesē, kas ir krāsaināks, pāriet uz tīšo. Uzmanība sāk veidoties noturīgāka, vieglāk kļūst koncentrēties. Pirmajās klasēs bērns ļoti ātri pārslēdzas no viena uzmanības objekta uz citu. Uzmanības noturība nereti cieši saistīta ar gribu un tehnoloģiju ietekmi. Ja bērns daudz laika pavada tehnoloģijās, viņš pierod saņemt ātru, krāsainu, daudzveidīgu, tieši viņam interesējošu informāciju.

Lasīt tālāk: Intelektuālo procesu attīstība sākumskolā

Šis vecums ir laiks, kad bērna dzīvē sākās pirmais sociāli nozīmīgais darbs – mācības. Tāpēc E. Ēriksons par šī vecuma atslēgas vārdu izvēlējies kompetenci.

Tas nozīmē, ka labvēlīgos apstākļos, nepieciešamā atbalsta un veiksmīgas iepriekšējās attīstības rezultātā bērnam veidojas prasmes un iemaņas attīstīt savas spējas un sasniegt arvien labākus rezultātus vecumam atbilstīgos uzdevumos.

Nelabvēlīga iznākuma gadījumā bērnam veidojas mazvērtības izjūta. Izjūta, ka nespēj veikt to, kas no viņa tiek sagaidīts. Tā rezultātā bērns var pārstāt censties, viņam var veidoties dažādi kompleksi, pasivitāte vai pretēji – kompensējoša uzvedība ar agresivitāti un demonstrativitāti. Tas saistīts ar to, ka ikvienam cilvēkam ir nepieciešamība pēc uzmanības. Ja pieaugušie nedod iespēju bērnam sevi pierādīt pozitīvā veidā, tad bērns „paņems” uzmanību ar negatīvu rīcību. Šī vecuma neapzinātais jautājums, kurus bērns sev uzdod, ir: vai es varu kļūt tik prasmīgs, lai pielāgotos un izdzīvotu?

Sākumskola ir laiks, kurā skolas uzdevums (cieši sadarbojoties ar vecākiem) ir iemācīt bērnam mācīties. Tas nozīmē, ka bērnam jāizveido mācīšanās ieradumi. Vecākiem savs bērns ir jāatbalsta mācību procesā. Katram bērnam vajadzība pēc atbalsta veida un daudzuma mācībās var atšķirties. Tas vecākiem jāizjūt pašiem. Tāpat ļoti ieteicams cieši sadarboties ar skolotājiem un skolas atbalsta personālu. Bērna izglītība lielā mērā ir atkarīga no viņam tuvo pieaugušo atbalsta un sadarbības. Vecākiem ieteicams pašiem izrādīt iniciatīvu un izstāstīt skolotājai par savu bērnu, par viņa stiprajām pusēm un grūtībām, izrādīt interesi par mācību procesu, kā arī skolotājai sniegt idejas iespējamajam atbalstam skolas gaitā. Tas pedagogam veido priekšstatu par ģimeni, rūpēm, ko bērns saņem no vecākiem. Tas ir labs solis uz to, lai uzsāktu sadarbību, kā arī bērnam sniedz drošības un atbalsta izjūtu mācību procesā. Tieši sākumskolā bērni piedzīvo stresu un satraukumu, par kuru mēs pieaugušie pat nenojaušam.

Pie mācību iemaņu apgūšanas bērnam ir svarīgi iemācīt saprast uzdevuma noteikumus. Nereti vecāki ir apjukuši – mājās bērns lieliski saprot uzdevuma noteikumus, tos atrisina pareizi, bet skolā, īpaši pārbaudes darbos, pieļauj kļūdas. Tas norāda uz to, ka mājās uzdevuma noteikumus vecāki ar bērniem lasa citādi nekā bērns skolā. Mājās nereti vecāki paši tos lasa priekšā, izlasa līdz galam. Sadala pa posmiem. Savukārt skolā bērni bieži uzdevuma noteikumus neizlasa līdz galam. Izlasa pirmo teikumu, kaut ko saprot un tālāko saturu piedomā paši. Tāpēc mājās jālūdz bērnam pašam lasīt uzdevuma noteikumus, ja nepieciešams – zīmēt, izskaidrot, likt sadalīt pa posmiem. Pats galvenais – mazajam cilvēciņam jāsaprot, ka uzdevums jāizlasa līdz galam, neizdomājot savus variantus. Pirmajās klasēs praktiski atrisināt uzdevumu bērniem nav grūtību. Lielākās grūtības sagādā izprast uzdevuma noteikumus. Un to var veiksmīgi apgūt.

Lasīt tālāk: Bērna saskarsmes un emocionālā attīstība no 7 gadiem līdz pusaudžu vecumam

Parents Piggyback Foto no interneta resursiem

Turpinājumā par bērna attīstības vecumposmiem un aktuālo katrā no tiem. Vēlamies piebilst, ka bērna veselīgā attīstībā nepārvērtējama loma ir vecākiem. Pirmkārt, vecāku attiecībām savā starpā, attieksmei vienam pret otru. Tāpēc paralēli bērna attīstības raksturojumam rakstīsim par vecāku savstarpējo attiecību ietekmi uz bērna personības veidošanos konkrētajā vecumā. Bērna attīstībā vienlaicīgi aktuāli ir iekšējie procesi un vides ietekme. Ir grūti viennozīmīgi pateikt, kas ir nozīmīgāks iedzimtība vai vide. Abi ir nozīmīgi bērna attīstībā, viņa garīgās, emocionālās un uzvedības būtības veidošanā.
Rakstā izmantosim E. Ēriksona personības attīstības sistēmu, kurā viņš uzsver ģimenes, sabiedrības, vērtību, kultūras ietekmi uz bērnu. Katrā noteiktā attīstības posmā cilvēks pārdzīvo kādu krīzi (izaicinājumu, ko risināt). Ja krīze tiek veiksmīgi pārdzīvota, bērns viegli pāriet nākamajā attīstības posmā un veiksmīgi risina sarežģījumus. Ja krīze netiek atrisināta, tās negatīvās sekas pāriet nākamajā attīstības posmā. Tas, kā katrā vecumposmā tiek risināts jaunais izaicinājums, veido personas identitāti, un jaunieša vecumā atklājas, vai tā ir veiksmīga vai ne tik veiksmīga atkarībā no bērnībā piedzīvotā.

Bērna saskarsmes un emocionālā attīstība no dzimšanas līdz gada vecumam
Šajā dzīves posmā mazajam cilvēciņam pamatuzdevums ir uzticēties apkārtējai videi. Labvēlīga iznākuma gadījumā bērns sāk uzticēties apkārtējiem un ir mierīgs par savu dzīvi un nākotni. Nelabvēlīga iznākuma gadījumā ir bailes no nākotnes, neuzticēšanās, veidojas aizdomīgums. E. Ēriksons raksta, ka šī dzīves posma atslēgas vārds ir cerība.
Pamatā uzticēšanos vai neuzticēšanos veido bērna tuvākie cilvēki – vecāki. Šajā vecumā bērnam būtībā ir mazsvarīgi, kas notiek aiz viņa loga – ir karš vai miers, ziema vai vasara, vētra vai spīd saule. Bērnam svarīgi, kādu vidi rada vecāki, pirmkārt, mamma. Mātes pazušana zīdainim spēj radīt spēcīgu baiļu izjūtu, ko viņš no sešu mēnešu vecuma nepārprotami ataino savās emocijās. Mammas aiziešana uz kādu brīdi bērna emocionālajā apziņā var atstāt neatgriezeniskas sekas. Bērns līdz 2-3 gadu vecumam mammu emocionāli neatdala no sevis. Mamma sniedz glāstus, baro, veido ciešu acu kontaktu. Mamma ir tā, kura spēj visjūtīgāk saprast viņu. Mamma ir viss. Mamma veido viņa pasauli.

Lasīt tālāk: Bērnu attīstība vecāku attiecību fonā

Bērna attīstība līdz 6–7 gadu vecumam ir nozīmīgākais posms dzīvē, kas būtiski nosaka tālāko cilvēka dzīves kvalitāti, sniedz pamatievirzes gan iekšējās izjūtās par šo dzīvi, gan priekšstatos par dzīves vērtībām. Vecumā no trīs līdz sešiem gadiem bērns izspēlē dažādas lomas, situācijas. Tajās atspoguļojas bērna iekšējās pasaules aktualitātes – ko viņš pārdzīvo, kā jūtas, ko pieredzējis apkārtējā vidē. Vienlaicīgi viņš sevi identificē ar dažādām lomām, iedzīvina savā pasaulē to, ko redzējis pieaugušo pasaulē. Bieži garīdznieki ir stāstījuši, ka jau bērnībā rotaļājoties izspēlējuši Svētās Mises norisi, tāpat bērni atkārto tēta un mammas attiecības vai arī attēlo televīzijā redzēto, pasakās dzirdēto, kas spēcīgi palicis atmiņā. Mēs, pieaugušie, vērojot bērna rotaļu, varam izprast viņa dzīvē aktuālo, to, ar ko bērns nespēj padalīties vārdiem, noformulēt, arī lūgt pēc atbalsta.

Šis ir vecums, kurā bērnam veidojas iniciatīva dažādām darbībām, aktivitātēm. Bērnam ir dabiska vēlēšanās izvirzīt mērķus, būt aktīvam, tos sasniegt. Ja bērns tiek kaunināts, nobārts, atstāts novārtā vai arī vecāki uzņemas pārmērīgu aprūpi, neļaujot bērnam pašam būt atbildīgam, piedzīvot gan veiksmes prieku, gan neveiksmes rūgtumu, var veidoties vainas apziņa. Ja vecāki atbalsta savu bērnu un ļauj viņam būt iniciatoram, tad bērns iemācās mērķtiecīgi darboties, priecāties par sasniegto. Pretējā gadījumā veidojas bailes no soda, apziņa, ka nekas neizdodas, tāpēc nav vērts kaut ko ierosināt vai darīt, veidojas pāridarījuma vai vainas izjūta.

Atslēgas vārds – mērķis

Lasīt tālāk: Bērna saskarsmes un emocionālā attīstība no trīs līdz sešiem gadiem

Visos laikos bērnu audzināšana sagādā arvien jaunus izaicinājumus. Jo mainīgāka vide, jo izaicinājumi vecākiem lielāki. Pašreiz mēs visi dzīvojam ļoti mainīgā vidē, kas, pirmkārt, ir izaicinājums saglabāt mīlestību pārim savā starpā. Tomēr bērni, kamēr ir mazi, arī ļoti daudz prasa vecāku rūpes. Bērnība ir laiks, kurā vecāku mīlestībai ir jābūt vienai no galvenajām audzināšanas sastāvdaļām. Bet kā pareizi mīlēt savu bērnu? Ko atļaut, aizliegt, kā vadīt kopā ikdienu, kādas ir bērna pamatvajadzības dažādos attīstības posmos? Tie ir tikai daži no jautājumiem, kas ikvienam vecākam ir aktuāli un par kuriem rakstīsim turpmāk. Vēlamies piebilst, ka ņemsim vērā gan pieredzi kustībā „Laulāto Tikšanās”, gan arī Dainas psihologa prakses pieredzi.

Būtiskākais, kas ietekmē bērna attīstību un audzināšanu, ir vecāku attiecības savā starpā. Bezgala trāpīga ir T. Hesberga atziņa: „Vissvarīgākais, ko tēvs var izdarīt savu bērnu labā, ir mīlēt viņu māti.” Savstarpējā mīlestība un cieņa, kas nāk no divu cilvēku attiecībām un ir balstīta dzīvās attiecībās ar Dievu, bērnam psiholoģiskajā attīstībā ir visvērtīgākais. Tad arī to, ko vecāki nezinās, ar iekšējo nojautu atrisinās pareizi.

Viens no lielākajiem mūsdienu vecāku izaicinājumiem ir ikdienā atrast laiku savam bērnam. Psihologi ir izpētījuši, ka mūsdienu vecāki bērnam dienā veltī četras minūtes laika. Tas ir daudz par maz. Ko nozīmē veltīt laiku? Kad bērniņš ir pavisam mazs, viņš prasa nemitīgu aprūpi. Vecāku dzīve pilnībā ir piesaistīta un pat savā ziņā pakļauta viņam. Kad bērns aug, vecāku laiks un uzmanība viņam ir nepieciešama līdzīgā apjomā, tikai mainās veids, kā tā tiek sniegta. Caur bērnam veltīto laiku viņam tiek dota iespēja justies nozīmīgam un mīlētam. Tas sniedz iekšējo mieru un drošību. Pateicoties šai vecāku uzmanībai, bērnā attīstās veselīgs pašvērtējums.

Lasīt tālāk: Ko nozīmē būt labiem vecākiem