„Pēc kāda principa tiek noteikts Lieldienu datums? Dzirdēju, ka tas ir saistīts ar mēness fāzēm, bet kā tieši? Un no kurienes šī tradīcija?”

Lieldienu datuma noteikšana ir viens no sarežģītākajiem kristīgā kalendāra jautājumiem, jo tajā jāņem vērā gan romiešu lietotais saules, gan semītu tautu mēness kalendārs. Mūsu KBV lasītājs trāpīgi konstatējis, ka Lieldienu datums saistāms ar mēness fāzēm, pēc kā noteica jūdu Pashas svētkus, piemiņu iziešanai no Ēģiptes verdzības.

Kristiešu Lieldienu datums pirmajos trīs gadsimtos bija strīdīgs, pastāvēja divas – tā saucamā Efezas jeb Sv. Jāņa Evaņģēlista tradīcija („četrpadsmitnieki”) un Romas jeb Jeruzalemes tradīcija. Pēc Efezas tradīcijas Jēzus nāvi un augšāmcelšanos, kristiešu Lieldienas, svinēja četrpadsmitajā nissanā, vienlaikus ar jūdu Lieldienām, ko svin pirmajā dienā pēc pirmās pavasara pilnmēness dienas, neatkarīgi no tā, kurā nedēļas dienā šie svētki iekrita.

Lasīt tālāk: Par Lieldienu datumu

Šai sakarā Baznīca ir izdevusi dažus likumus, kas ietverti Kanonisko tiesību kodeksā (KTK)* un ir saistoši visiem latīņu rita katoļiem. KTK 917. nosaka, ka cilvēks, kas ir pieņēmis Svēto Komūniju, otro reizi tai pašā dienā var to pieņemt tikai Svētās Mises laikā, kurā piedalās no sākuma līdz beigām. Tomēr šo praksi veicināt un pie tās pierast nevajadzētu.

Nonākot nāves briesmās, cilvēkam ir ļoti ieteicams (KTK 921.kanona 2§) pieņemt Svēto Komūniju (atļauts ārpus Svētās Mises) kā Ceļa Maizi arī tad, ja viņš šai dienā vienu vai divas reizes jau ir pieņēmis Svēto Komūniju.

Pēdējā gadsimta laikā Baznīcas mācībā nekādas izmaiņas attiecībā uz Svētās Komūnijas pieņemšanas biežumu nav bijušas. Pāvesta Pija X (1903 – 1914) laikā Svētās Komūnijas pieņemšana ticīgajiem tika atvieglota – ņemot vērā ticīgo ikdienas dzīves dinamiskumu, tika saīsināts Euharistiskais gavēnis un palielināts Svētās Komūnijas pieņemšanas biežums.

Domāju, šeit vērts pieminēt kardināla Juliana Vaivoda reiz teikto: „Ja ticīgais nekļūst svētāks no vienreizējās komūnijas pieņemšanas, viņam nepalīdzēs tas, ja iztukšos visu trauku ar Svēto Komūniju.”

Nr. 5 (509) 2015. gada 14. marts

 

Suplikācijas ir pielūgsmes rakstura dziedājums, caur kuru ticīgie stāda Dieva priekšā savas ilgas un bailes. Piemēram, mums visiem tik ļoti pazīstama suplikācija “Svētais Dievs, svētais Varenais Dievs…” tika dziedāta briesmu, kataklizmu, kara un citu draudu gadījumos.

Suplikācijas kā pielūgsmes veids nāk no seno Romiešu laikiem, no pagāniskās kultūras. Mūsu zemēs pazīstamās suplikācijas ir pārņemtas no bizantiešu tradīcijas. Mūsdienās šis lūgšanas veids vairāk ir raksturīgs Austrumeiropas tautām: Polijā, Lietuvā, Ukrainā, Latvijā.

Lūgšanas nosaukums nāk no latīņu valodas supplicatio – pateicība, pielūgsme gandarīšanas noskaņā.

Nr. 5 (509) 2015. gada 14. marts

Kuras dienas ir obligāti svinamas ar piedalīšanos Svētajā Misē – tikai Lielā Piektdiena vai Lielā Ceturtdienā, Lielā Piektdiena un Lielā Sestdiena? Kurās dienās nedrīkst strādāt, piemēram, kopt māju, darīt dārza darbus?

Liels paldies par jautājumu. Ja skatāmies juridiski, saskaņā ar Baznīcas likumu, tad attiecībā uz Lielo nedēļu laiku tas nosaka, ka ikvienam katoļticīgajam Lielajā Piektdienā ir jāgavē – bez gaļas ēdieniem ēst vienu reizi līdz sātam, savukārt dievkalpojums obligāti jāapmeklē un no smagiem darbiem jāatturas tikai Lieldienu svētdienā (tāpat kā visās gada svētdienās un vēl deviņās citās lielu Baznīcu svētku dienās: 8.XII, 25.XII, 1.I, 6.I, 2.II, 19.III, Kunga Debeskāpšanas svētkos, Kristus Vissvētās Miesas un Asins svētkos, 15.VIII, 1.XI). Lielajā Ceturtdienā, Lielajā Piektdienā un Lielajā Sestdienā līdz ar to uz dievkalpojumu nav jāiet obligāti un arī strādāt nav aizliegts.

Lasīt tālāk: Obligāti svinamas dienas Lielajā nedēļā

Dievkalpojumu laikā var pieiet pie grēksūdzes, ja draudzē kalpo vairāki priesteri, bet ir jautājums – vai biktēties var arī konsekrācijas laikā?

Ir apsveicami, ja priesteri bieži var sastapt biktskrēslā un ticīgie izmanto šo iespēju. Dažreiz ir tā, ka priesteris nepagūst uzklausīt visus pirms Svētās Mises, un kāds cits priesteris uzklausa grēksūdzes arī Svētās Mises laikā. Tomēr ir svarīgi saprast, ka mēs visi piedalāmies Euharistijas svinēšanā un „biktēšanās” liturģijas laikā (paralēli tam, kas notiek pie altāra) ir izņēmuma gadījums. To vajadzētu izdarīt pirms Svētās Mises un tad no sākuma līdz beigām piedalīties Euharistijas svinēšanā.

Dievkalpojumos, īpaši svinīgos, procesijā tiek nestas upurdāvanas, bet ne tikai. Nes arī svecītes, ēdamas lietas un ziedus. Kāda ir šī žesta simboliskā nozīme? Kādas lietas procesijā var nest un ko ar tām iesāk pēc tam?

Romas Misālē (liturģiskā grāmata, kurā noteikta arī Mises kārtība) skaidri lasām, ka ticīgo līdzdalība Svētās Mises svinībās izpaužas velšu pienešanā. Tās ir neraudzētā maize, vīns un ūdens, kas tiks izmantotas euharistiskajam Upurim, kā arī citas dāvanas Baznīcas un trūcīgo vajadzībām. Ja bez hostijām, vīna un ūdens atnestās veltes tik tiešām ir paredzētas Baznīcas un trūcīgo vajadzībām, tad viss ir kārtībā. Tomēr šādai procesijai nevajadzētu pārvērsties par izrādi Ķenča manierē.

Lasīt tālāk: Par grēksūdzi, velšu pienešanu un Krustaceļa lūgšanu Gavēņa laikā