„Pēc kāda principa tiek noteikts Lieldienu datums? Dzirdēju, ka tas ir saistīts ar mēness fāzēm, bet kā tieši? Un no kurienes šī tradīcija?”

Lieldienu datuma noteikšana ir viens no sarežģītākajiem kristīgā kalendāra jautājumiem, jo tajā jāņem vērā gan romiešu lietotais saules, gan semītu tautu mēness kalendārs. Mūsu KBV lasītājs trāpīgi konstatējis, ka Lieldienu datums saistāms ar mēness fāzēm, pēc kā noteica jūdu Pashas svētkus, piemiņu iziešanai no Ēģiptes verdzības.

Kristiešu Lieldienu datums pirmajos trīs gadsimtos bija strīdīgs, pastāvēja divas – tā saucamā Efezas jeb Sv. Jāņa Evaņģēlista tradīcija („četrpadsmitnieki”) un Romas jeb Jeruzalemes tradīcija. Pēc Efezas tradīcijas Jēzus nāvi un augšāmcelšanos, kristiešu Lieldienas, svinēja četrpadsmitajā nissanā, vienlaikus ar jūdu Lieldienām, ko svin pirmajā dienā pēc pirmās pavasara pilnmēness dienas, neatkarīgi no tā, kurā nedēļas dienā šie svētki iekrita.

Savukārt Romas tradīcija akcentu lika uz Kristus augšāmcelšanos nedēļas pirmajā dienā. Pirmajās Lieldienās pestīšanas vēsturē augšāmcelšanās notika trešajā jeb aiznākošajā dienā pēc krustā sišanas, kas savukārt bija notikusi jūdu Pashas vigīlijā. Tā kā jau kopš apustuļu laikiem kristiešu draudzes ik nedēļu pulcējās uz Lieldienu piemiņu nedēļas pirmajā dienā (paralēli etniski jauktajās draudzēs ar jūdu - kristiešu komponentu vai Etiopijā saglabājot arī vecā sabata ievērošanu), tad loģiski, ka arī ikgadējām Lieldienu svinībām vajadzēja sakrist ar nedēļas pirmo dienu.

Imperatora Septimija Sevēra valdīšanas laikā (193–211) pāvests Viktors I sasauca Romas sinodi par Lieldienu datumu, izslēdzot no Baznīcas „četrpadsmitniekus”, taču vairāki Baznīcas tēvi aizstāvēja Āzijas baznīcu tiesības ievērot tā saucamo Sv. Jāņa tradīciju. Efezas Lieldienu tradīcija pazuda no Baznīcas vēstures skatuves pēc Nīkajas koncila 325. gadā, kad definēja, ka kristiešu Lieldienām hronoloģiski jābūt pēc jūdu Lieldienām.  Nīkajas koncils svinīgi pasludināja, ka Lieldienas visās kristiešu draudzēs jāsvin vienā laikā, proti, svētdienā pēc pirmās pilnmēness dienas pēc pavasara sākuma.

Nākamajos gadsimtos domstarpības raisījās par pavasara sākuma datumu, līdz 525. gadā Dionīsijs Īsais, kristīgās ēras datuma noteicējs, izšķīrās, ka pavasaris sākas ar 21. martu, kad diena un nakts ir sasniegusi vienādu garumu.

Vienprātība diemžēl pastāvēja tikai līdz gregoriāniskā kalendāra ieviešanai, kad 1582. gadā pāvests Gregors XIII, balstoties uz N. Kopernika un citu sava laika astronomu atzinumiem, svītroja no kalendāra deviņas dienas, no 5. līdz 14. oktobrim. Atsevišķas protestantu zemes nepieņēma jauno kalendāru līdz XIX gs. sākumam (slavenie Kalendāra nemieri Rīgā 1584. –1589. gadā ar vairākiem jaunā kalendāra „mocekļiem”), bet pareizticīgo – līdz XX. gs.

Taču, ja arī civilajā lietvedībā Austrumu kristieši pieņem gregoriānisko kalendāru, tad Lieldienas pareizticīgie turpina svinēt pēc juliāniskā kalendāra. Vienīgais izņēmums ir Somijas Pareizticīgo baznīca, kas arī Lieldienas svin pēc jaunā kalendāra. Austrumu ticīgo apziņā Lieldienu datuma noteikšanā svarīgs kritērijs ir subjektīvam taumaturģiskam faktoram – Sv. Ugunij. Tā ik gadus mēdz nonākt juliānisko Lieldienu vigīlijā Sv. kapa bazilikā Jeruzalemē, kad sveces aizdegas bez cilvēka rokas pieskāriena ar gaišu un sākotnēji nededzinošu liesmu. Atsevišķām Svētās zemes latīņu rita katoļu draudzēm pāvests Jānis Pāvils II piešķīra indultu svinēt Lieldienu pēc vecā kalendāra, ko paplašināja laimīgi valdošie pāvesti Benedikts XVI un Francisks. 

Nr. 11 (515) 2015. gada 6. jūnijs

 

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt