Šo pasauli apmeklēšu tikai

vienu reizi;

ja ir kas labs, ko varu paveikt,

ja ir kāda palīdzība, ko varu sniegt

manam līdzgaitniekam,

ļauj man to darīt tagad;

neļauj man to atlikt

vai neizdarīt,

jo šīs zemes ceļus

es nekad vairs nestaigāšu.

Šos skaistos Stefana Grilē (Stephen Grellet jeb Étienne de Grellet du Mabillier) XVIII gs. izcilā Ziemeļamerikas misionāra vārdus interneta sarakstē atsūta liels Latvijas un Baznīcas draugs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris par labdarību un sabiedrisko darbu Vilis Mileiko no Kanādas. Tie lieliski raksturo mūsu nesenās tikšanās Rīgā noskaņu. Pirms pašiem Jāņiem, agri, brokastu laikā, var teikt pēdējā brīdī – dažas stundas pirms garā atpakaļceļa lidojuma. Stefana Grilē dzīves gājumam ir vairākas kopīgas iezīmes ar Viļa Mileiko likteni. Slavenais kvakeru misionārs Amerikas kontinentā nonāca 22 gadu vecumā, bēgot no nāves soda, ko tam bija piesprieduši Francijas revolūcijas piekritēji par kalpošanu karalim. Nonācis Jaunajā pasaulē, viņš visus savus spēkus veltīja Kristus vēsts sludināšanai un labdarībai, apmeklēja slimnīcas un cietumus, iestājās par dzīves apstākļu uzlabošanu tajos, mudināja veikt daudzas reformas izglītības sistēmā.

Arī Viļa Mileiko aizbraukšanai uz Ziemeļamerikas kontinentu bija traģiski iemesli – Otrais pasaules karš un pavisam konkrēti izsūtīšanas uz Sibīriju draudi. Šis ceļojums uz Kanādu nebija nedz vienkārš, nedz īss. Viļa Mileiko tēvs Aloīzs vadīja savu saimniecību un bija veiksmīgs hipodroma zirgaudzētājs Andrupenē. Tēva brālis Jāzeps bija ilggadējs Latvijas dzelzceļa ierēdnis. 1940. gadā, kad Latviju okupēja Padomju Savienība, Mileiko ģimenes mājās ieradās kāds cilvēks no netāla ciema un paziņoja, ka zina, kad ģimene tiks izsūtīta uz Sibīriju. Apmaiņai pret šo informāciju viņš vēlējas saņemt govi un zirgu, un kaut ko vēl… Mileiko ģimenei par laimi, sākās karš ar vāciešiem un izdevās izvairīties no izsūtīšanas. Taču, kad karš tuvojās beigām, bija skaidrs, ka nedrīkst palikt savā dzimtenē, kura pavisam noteikti atkal nonāks Padomju Savienības okupācijā. Visa ģimene steidzīgi pameta savu iedzīvi un devās vispirms uz Liepāju, tad Meklenburgu Vācijā. Kara laikā Viļa tēvs tika nodarbināts Latvijas dzelzceļa darbā. Nonākuši Rostokā, viņu ģimeni nometināja īpašā dzelzceļnieku nometnē. Kad fronte tuvojās, atkal bija jādodas tālāk. Ar lielu mānīšanos un latviešu jūrnieku atbalstu izdevās uzkāpt uz lazaretes kuģa „Fridrihs III”, kas patiesībā bija tā pārdēvēts latviešu kuģis „Gauja”. Īsi pirms došanās jūrā kuģa kapteini nošāva kāds fašistiskās varas iecelts pilsētas pārvaldes ierēdnis, kurš arī vēlējās bēgt, bet kapteinis savas antifašistiskās pārliecības dēļ to bija atteicies uzņemt uz klāja. Starmešu apgaismotā osta dega un vaidēja, tomēr kuģis veiksmīgi nonāca Dānijā. Te Mileiko ģimene nodzīvoja līdz pat 1950. gadam. Ārkārtas apstākļos Vilis pabeidza pamatskolu un vidusskolu. Taču Dānija toreiz mēģināja atbrīvoties no visiem iebraucējiem un palikt tur nebija iespējams.

14 15 Vilis Mileiko 10

Vilis Mileiko kopā ar ķīniešu meitenīti, ko adoptējis kāds katoļu  draudzes Toronto loceklis. „Putni un bērni man ir vienmēr patikuši," tā V. Mileiko par sevi.

Lasīt tālāk: Savu dzīvi esmu veltījis kalpošanai

san camilo de lelis

14. jūlijā Baznīca svin svētā Kamila piemiņas dienu. Svētais dzīvoja 16. gadsimtā un, pats būdams nedziedināmi slims, kalpoja Sv. Jēkaba slimnīcā. Pret katru no slimniekiem viņš izturējās tāpat, kā izturētos pret Jēzu Kristu. Kopā ar saviem tuvākajiem līdzstrādniekiem viņš nodibināja Slimnieku kalpotāju kopienu, ko mūsdienās dēvē par kamiliešu tēviem. Jau vairākus gadus Latvijā darbojas jauniešu grupa, kuras aizbildnis ir šis svētais. Jaunieši regulāri dodas uz slimnīcu, kur sasirgušajiem līdzcilvēkiem atgādina par Dieva mīlestību un žēlsirdību. Šogad Laulības sakramentu saņēma divi jaunieši – Marita no Līvānu novada un Jānis no Aglonas stacijas, kas iepazinās un sadraudzējās, kopīgi veicot šo kalpojumu. Lūk, viņu stāsts!

Marita

Es, lai gan esmu katoliete no bērnības, kā Latgalē ierasts, ticību ar izpratni sāku praktizēt tikai studiju gados Rīgā. Dievs caur citiem cilvēkiem, arī nekristiešiem deva norādes, ka maz zinu par to, kam ticu, tāpēc gribējās vairāk uzzināt, saprast, lai arī pēc tam citiem varētu paskaidrot, kam ticu. Piedalījos dažādās kristīgās aktivitātēs, sākumā vairāk pat citu konfesiju organizētās. Studēju bioloģiju un strādāju zinātniskajā institūtā, bija iespējas piedalīties zinātniskos semināros, konferencēs, starptautiskos projektos, būt apmaiņas programmās citās valstīs, gūt pieredzi gan zinātniskajā jomā, gan praktizēt angļu valodu, par ko Dievam esmu ļoti pateicīga. Bet sirdī no tā visa neguvu īstu gandarījumu, kaut kā pietrūka. Jau Zviedrijas apmeklējuma laikā, kur bija iespēja praktiski darboties zinātniskā laboratorijā, kā arī vēlāk, pārbraucot mājās, sapratu, ka ir dotas tik daudzas iespējas profesionālajai izaugsmei, bet nespēju šīs iespējas līdz galam izmantot, jo nejūtu gandarījumu. Sapratu, ka ir jāmeklē veids, kā es citiem varu praktiski palīdzēt.

Tā ik pa laikam baznīcās uz ziņojuma stendiem lasīju par dažādām jauniešu aktivitātēm. Uzrunāja divas no tām – „Caritas” un jauniešu darbošanās slimnīcās. Par „Caritas” es jau biju nedaudz dzirdējusi, tāpēc vairāk ieinteresējos par iespēju kalpot slimnīcā, jo pirms studijām bioloģijā domāju arī par medicīnu.

Lasīt tālāk: Par mīlestību, kas piedzimusi kalpojot

dabas takaas
Dievs ir bijis tik pacietīgs ar mani! Esmu gājusi līču loču, meklēdama patiesību. Nu to nekad vairs negribu pazaudēt!

Dievs ir
Kad man bija astoņi gadi, atceros savu pirmo sarunu par Dievu. Todien ar omīti skatījāmies pa televizoru kāda liela PSRS valstsvīra bēres. Un es nez kāpēc teicu: „Dieva taču nav, vai ne?” Šķiet, omīte apstiprināja manu versiju. Un es skaļi turpināju savas pārdomas: „Nu ja, kur tad viņš var būt! Viņš taču nesēž uz mākoņa maliņas! Uz mākoņa taču nevar sēdēt!” Brīnos, kāpēc es vispār iedomājos par Dievu. Varbūt skolā šis vārds bija minēts vai kādā tautasdziesmā lasīts? Izaugu padomju gados ar ieaudzinātu apziņu, ka Dieva nav. Un nekad nejautāju par to.
Kad gāju vidusskolā, manās rokās nonāca grāmatiņa „Dzīve pēc dzīves”. Tagad domāju, ka tā bija nekristīga, taču toreiz tās bija pirmās liecības par dzīvi pēc nāves. Tajā liecināja cilvēki, kas pārdzīvojuši klīnisko nāvi, bet atgriezušies dzīvē. Visspilgtāko iespaidu manī atstāja liecības par bezgalīgu siltumu un gaismu, ko mirēji redzējuši, šķiroties no sava ķermeņa. Visi kā viens liecināja, ka nespēj šo gaismu aprakstīt, taču tā esot viņus pievilkusi ar nepārvaramu spēku un mīlestību.
Manī neradās nekādi jautājumi. Es zināju skaidrāk par skaidru, ka tas ir Dievs! Un manī radās neapturama vēlēšanās tūlīt par to pastāstīt citiem. Kā tādu vislielāko atklājumu! Man gribējās skaļi kliegt pasaulei: „Vai jūs zināt, ko es atklāju! Dievs ir! Dievs ir! Un Dievs ir mīlestība! Un neaprakstāma gaisma!” Man pat nebija šaubu, ka kāds varētu par to brīnīties vai neticēt, vai smieties. Es stāstīju visur: mājās, klasē.
12. klasē uzzināju, ka mana klasesbiedrene iet svētdienas skolā. Tūlīt pat jautāju, vai drīkstu iet līdzi. Tā pāris reizes aizgāju uz luterāņu svētdienas skolu. Vienā nodarbībā rādīja filmu par Kristus dzīvi. Radās mans pirmais priekšstats par Jēzu Kristu. Kad satiku savu labāko pamatskolas draudzeni un pateicu, ka eju svētdienas skolā, saskāros ar pirmo nicīgo attieksmi: „Kas tad tu būsi? Mūķene?” Tā mani ļoti izbrīnīja. Sapratu, ka var būt arī tā. Ar to saruna ar draudzeni beidzās. Un beidzās arī svētdienas skola, jo pienāca vasara.

Lasīt tālāk: Mans ceļš pie Dieva

5886585
Dievs neslēpjas, Viņš ir visur, tikai ikdienā mūsu sirdis ne vienmēr ir pietiekami atvērtas, lai spētu Viņu saskatīt, saklausīt, sajust, tāpēc mēs lūkojam pēc Viņa izpausmēm vispirms jau tur, kur kādi ārējie apstākļi mums palīdz kļūt atvērtākiem, piemēram, Svētajā Misē, svētceļojumā, svētkos, rekolekcijās. Tagad radusies vēl viena iespēja – klusuma dienas Aglonā.

Pa laikam mēdzu ieskatīties vietnes www.katolis.lv jaunumu sadaļā. Tur arī pamanīju dominikāņu māsu aicinājumu uz klusuma dienām Aglonā pagājušā gada pēdējā nedēļas nogalē, pieteicos un tagad vēlos pastāstīt par šo svētīgo laiku, lai citām māsām, kam ir interese, nepaslīd garām nākamais aicinājums.

Pirmā atziņa ir tā, ka ziemas gaisotne Aglonā ļoti atšķiras no vasarā iepazītās. Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos, tik daudzu ticības māsu un brāļu vidū esot, guvu brīnišķīgu stiprinājumu savai ticībai, vienlaikus arī atgādinājumu un apliecinājumu tam, ka „mans Dievs ir varens Dievs”. Tas pildīja ar svētsvinīgu bijību, tāpat arī ar gaišu prieku un pacilātību – Dievs bija tuvu klāt.

Lasīt tālāk: Dieva tuvumu meklējot ...

delbrel

Madlēna Delbrela ir dzimusi Francijā 1904. gada 24. oktobrī. Viņas vecāki nāk no dažādām sociālajām aprindām – māte no bērnības bija pieradusi pie buržuāzijas sabiedrības, taču tēvs bija ekscentrisks dzelzstrādnieks. Madlēna dedzīgi pieņēma Pirmo Svēto Komūniju divpadsmit gadu vecumā, taču ātri vien šī liesma noplaka. Viņu stipri ietekmēja daudzo tuvinieku aiziešana mūžībā un bailes no kara. Septiņpadsmit gadu vecumā viņa sevi pasludināja par ateisti, rakstot: „Dievs ir miris. Lai dzīvo nāve!”
1923. gadā viņa gatavojās laulībām ar savu draugu Žanu Majdjē, taču negaidīti viņš attiecības pārtrauca, lai iestātos dominikāņu noviciātā. Šī šķiršanās dziļi iespaidoja Madlēnu: viņa saslima. Nākamajos mēnešos viņa nevilšus iepazina arvien vairāk kristīgus studentus, kuri, kā rakstīja Madlēna, „runā par visu, un sevišķi  par Dievu, kurš, izskatās, viņiem ir nepieciešams kā gaiss”. Viņa nolēma apdomāt Dievu.
1924. gadā Madlēna Viņu atrada, izlasījusi vienu no svētās Avilas Terēzes grāmatām. Nedaudz vēlāk viņa labāk iepazina Jēzu, un vēl mazliet vēlāk – Baznīcu.
Kāds uzticams priesteris no Ivrī, Parīzes priekšpilsētas, Madlēnai piedāvāja iesaistīties skautu kustībā, kur viņa ātri vien kļuva par aktīvu dalībnieci.

Lasīt tālāk: Dialogam ar ateistiem veltīta dzīve