dabas takaas
Dievs ir bijis tik pacietīgs ar mani! Esmu gājusi līču loču, meklēdama patiesību. Nu to nekad vairs negribu pazaudēt!

Dievs ir
Kad man bija astoņi gadi, atceros savu pirmo sarunu par Dievu. Todien ar omīti skatījāmies pa televizoru kāda liela PSRS valstsvīra bēres. Un es nez kāpēc teicu: „Dieva taču nav, vai ne?” Šķiet, omīte apstiprināja manu versiju. Un es skaļi turpināju savas pārdomas: „Nu ja, kur tad viņš var būt! Viņš taču nesēž uz mākoņa maliņas! Uz mākoņa taču nevar sēdēt!” Brīnos, kāpēc es vispār iedomājos par Dievu. Varbūt skolā šis vārds bija minēts vai kādā tautasdziesmā lasīts? Izaugu padomju gados ar ieaudzinātu apziņu, ka Dieva nav. Un nekad nejautāju par to.
Kad gāju vidusskolā, manās rokās nonāca grāmatiņa „Dzīve pēc dzīves”. Tagad domāju, ka tā bija nekristīga, taču toreiz tās bija pirmās liecības par dzīvi pēc nāves. Tajā liecināja cilvēki, kas pārdzīvojuši klīnisko nāvi, bet atgriezušies dzīvē. Visspilgtāko iespaidu manī atstāja liecības par bezgalīgu siltumu un gaismu, ko mirēji redzējuši, šķiroties no sava ķermeņa. Visi kā viens liecināja, ka nespēj šo gaismu aprakstīt, taču tā esot viņus pievilkusi ar nepārvaramu spēku un mīlestību.
Manī neradās nekādi jautājumi. Es zināju skaidrāk par skaidru, ka tas ir Dievs! Un manī radās neapturama vēlēšanās tūlīt par to pastāstīt citiem. Kā tādu vislielāko atklājumu! Man gribējās skaļi kliegt pasaulei: „Vai jūs zināt, ko es atklāju! Dievs ir! Dievs ir! Un Dievs ir mīlestība! Un neaprakstāma gaisma!” Man pat nebija šaubu, ka kāds varētu par to brīnīties vai neticēt, vai smieties. Es stāstīju visur: mājās, klasē.
12. klasē uzzināju, ka mana klasesbiedrene iet svētdienas skolā. Tūlīt pat jautāju, vai drīkstu iet līdzi. Tā pāris reizes aizgāju uz luterāņu svētdienas skolu. Vienā nodarbībā rādīja filmu par Kristus dzīvi. Radās mans pirmais priekšstats par Jēzu Kristu. Kad satiku savu labāko pamatskolas draudzeni un pateicu, ka eju svētdienas skolā, saskāros ar pirmo nicīgo attieksmi: „Kas tad tu būsi? Mūķene?” Tā mani ļoti izbrīnīja. Sapratu, ka var būt arī tā. Ar to saruna ar draudzeni beidzās. Un beidzās arī svētdienas skola, jo pienāca vasara.

Mani ļoti nodarbināja doma, ka steidzami vajag nokristīties. Tā gan bija vēl ļoti primitīva – ja nu es nomirstu un neesmu kristīta, tad netikšu Debesīs! Sarunājām ar jaunāko māsu, ka mums to vajag, tikai kur un kā? Arī vecāki piekrita. Un, kā vairumam latviešu, pašsaprotami likās meklēt luterāņu baznīcā.
Izgājām īsu apmācības kursu, no kura neko nesapratu. Atceros tikai stāstīto, ka baznīcā nedrīkst turēt rokas aiz muguras. Un vēl sīki stāstīja, kā notiks kristības un iesvētīšana. Mājās bija jāiemācās ticības apliecība, tēvreize un baušļi. Tas arī viss.
Pagāja kristības. Nu varēju dzīvot droši. Vairs nebaidījos nomirt. Man pat prātā neienāca, ka kādreiz vajadzētu arī aiziet uz baznīcu. Manī nebija sapratnes par to, ka ar Dievu var veidot attiecības, runāties, draudzēties. Tas, kas šobrīd man šķiet pats svarīgākais, toreiz netika stāstīts, uzsvērts. Es vienkārši turpināju dzīvot mierīga un laimīga, ka nomirstot nokļūšu Debesīs.
Kad pabeidzu 1. kursu augstskolā, māsas draudzene uzaicināja mūs abas svētceļojumā uz Aglonu. Tas bija mans īstais dzimšanas brīdis! Gājām no Eglaines piecas dienas, un visa ceļa garumā es katru dzirdēto vārdu kā lielu dārgumu noglabāju dziļi sirdī. Mēs ar māsu bijām kā pielipušas abiem semināristiem un Katehētikas institūta studentei, visu ceļu viņus izjautājot. Mums atvērās pilnīgi jauna pasaule.
Pēc svētceļojuma māsas draudzene mums iedeva izlasīt „Kādas dvēseles stāstu”. Tā bija mana pirmā garīgā literatūra, manas dvēseles rokasgrāmata. Sākās brīnumi. Mazā Terēzīte mani tā iedvesmoja, ka spēju būt tāda, kāda nekad agrāk nebiju. Tas notika dabiski, it kā pats no sevis. Es spēju nedusmoties tur, kur man dabiski vajadzētu dusmoties, es spēju lūgt piedošanu, lai gan nejutos vainīga. Vienkārši jutu, ka Dievam patiktu, ja es izlīdzinātu nesaskaņas, ja es noklusētu un nepateiktu neko pretī. Es brīnījos par to, ka tā spēju. Un arvien pārlasīju mazās Terēzītes grāmatu. Es gribēju būt tāda kā viņa. Man likās, ka jebkuram cilvēkam pietiktu izlasīt šo grāmatu, lai viņos dzimtu šādas ilgas pēc Dieva, svētuma.
Mana sirds bija atvērta Dievam, taču pat tad vēl nesapratu, ka būtu regulāri jāiet uz baznīcu. Un ne tikai regulāri, bet ka vispār būtu jāiet uz baznīcu! Es vienkārši priecājos par Dieva mīlestību, par to, kā Viņš darbojas manā dzīvē, par to, kā Viņš mani maina. Mana māsa gan to bija sapratusi. Viņa sāka katru svētdienu apmeklēt Sarkandaugavas luterāņu baznīcu, iestājās draudzes korī un sadraudzējās ar aktīvākajiem draudzes locekļiem.
Es baznīcu regulāri sāku apmeklēt tikai pēc gada, kad biju draudzes rīkotā nometnē Krimuldā. Ceturtdienās bija Bībeles stundas, apmeklēju arī tās. Vairojās manas atziņas, padziļinājās attiecības ar Dievu. Visvairāk man patika Svētais Vakarēdiens un mācītāja roka uz manas galvas. Vairs nevarēju iedomāties svētdienu bez baznīcas.

Adventistu draudzē
Pabeidzu augstskolu un sāku strādāt Sarkandaugavas kristīgajā skolā par audzinātāju. Šī skola piederēja adventistiem, taču tajā mācījās dažādu konfesiju bērni. Visiem darbiniekiem vajadzēja iziet apmācību pie skolas sludinātāja Īzāka Kleimaņa. Es vilcināju šo satikšanos, jo biju lasījusi kādu bukletiņu, ka adventisti esot sekta. Novilcināju diezgan ilgi, līdz kādu dienu sludinātājs mani sastapa gaitenī un jautāja, kad es reiz nākšot. Domāju – labi, ja jau jāiet, tad aiziešu ar! Esmu taču jau diezgan zinoša. Mani vairs tik viegli neapvārdosi!
Kad pirmo reizi devos pie Īzāka uz kabinetu, pārmetu laikam kādus simts krustus. Ka tikai man kas ļauns nepieliptu!
Sludinātājs mani atbruņoja ar savu mierīgo runas veidu un draudzīgumu. Viņš sāka no paša sākuma. Ar pasaules radīšanu. Ar Ievu un Ādamu. Un tā tālāk. Viss, ko viņš teica, bija patiesība! Tā vismaz man izklausījās. Sludinātājs visu pamatoja atsaucoties uz Bībeli. Viņš perfekti pārzināja Rakstus. Nemaz neizmantoja pierakstus. Es daudz jautāju, un uz visu viņam bija Bībelē pamatotas atbildes. Es izgāju šos kursus, manī radās šādas tādas pārdomas, taču ar to arī viss beidzās. Manī neradās doma, ka vajadzētu kļūt par adventisti.
Taču Dievs pieļāva, ka sadraudzējos ar kādu adventistu vīrieti, kura sešgadīgais dēlēns nāca manā grupiņā. Ar to arī sākās smagākais manas dzīves posms.
Viņš bija šķīries, vientuļš vīrietis, kura dēls bija absolūti neuzvedīgs, pat atstāts bērnudārzā uz otro gadu uzvedības dēļ. Es tikko pēc augstskolas biju pilna degsmes un mīlestības, it īpaši pret šādiem problēmbērniem. Gribēju dot puisēnam visu, ko spēju.
Tā sadraudzējos ar viņiem abiem – tēvu un dēlu. Vēlāk vīrietis mani uzaicināja uz dievkalpojumu adventistu dievnamā. Piekritu, taču, godīgi sakot, ļoti baidījos. Izrādījās, ka dievkalpojums ir ļoti līdzīgs luterāņu dievkalpojumam, pat daudzas dziesmas grāmatā ir ar tiem pašiem tekstiem un melodijām. Vairs nebaidījos no tur notiekošā.
Tad kopā ar savu jauno draugu kompānijas pēc izgāju kādu adventistu rīkotu semināru, lai kaut ko vairāk uzzinātu par Dievu. Viss, ko tur stāstīja, man šķita pareizs, taču pat tad man neradās doma pāriet uz adventistiem. Man likās, ka es tur eju vienkārši informācijas pēc. Tāpēc mani pārsteidza sludinātāja jautājums pēc semināra: „Nu, kad tad tu izlemsi?” Paraustīju plecus. Pēc piecām minūtēm bijām mašīnā, kur arī mans draugs jautāja to pašu: „Nu, kad tad tu izlemsi paklausīt Dievam?”
Viņa teiktais mani uzrunāja. Es taču vienmēr esmu gribējusi paklausīt Dievam! No visas sirds! Vai tiešām Dievs vēlas, lai es kļūstu par adventisti? Lai es pārkristos pareizi – baseinā, pagremdējot? Lai es neēdu nešķīsto cūkas gaļu? Lai es eju uz baznīcu sestdienā, nevis svētdienā? Mani kaut kas atturēja no šāda lēmuma, taču ausīs skanēja vārdi: „Kad tu paklausīsi Dieva gribai?”
Es to ļoti negribēju darīt! Vislielākās manī bija šaubas par pārkristīšanos. Un man bija tik smagi šķirties no iemīļotās luterāņu draudzes! Taču, ja Dievs to vēlas, es to darīšu! Es esmu tā Kunga kalpone!
Pārkristījos baseinā. Manā sirdī nebija viegluma, prieka. Stāvēju pirms kristībām ar izmisumu sejā un lūdzos. Mana māsiņa sirdī raudāja. Es zināju, ka viņai nepatīk mans lēmums. Man nepatika arī viņējais, jo viņa tieši tajā pašā laikā konvertējās no luterāņiem uz katoļiem. Uz tiem šausmīgajiem katoļiem, par kuriem adventistu baznīcā tik daudz runā! Kā mana māsiņa nesaprot, ka viņa sper nepareizu soli!
Par laimi, mēs ar māsu nekašķējāmies patiesību dēļ. Mani neveiklie mēģinājumi viņu pārliecināt ātri izgāzās. Bet mani pārliecināt viņa nemaz necentās. Mēs vienkārši turpinājām mīlēt viena otru un būt labākās māsas pasaulē! Kaut gājām katra savu ceļu. It kā pie Dieva, bet diametrāli pretējos virzienos.

Laulības dzīve
Stāsts par to, kā kļuvu sava drauga adventista sieva, ir patiesi smeldzīgs. Es nevarēju izlemt divus gadus. Es negribēju viņu par savu vīru. Viņš bija divpadsmit gadus vecāks, skarbs, neiejūtīgs vīrietis ar sliktu pagātni. Pagātnei gan es nepievērsu lielu vērību, jo ticēju, ka cilvēks var mainīties. Bet viņš no manis neatstājās. Neparko. Vairākas reizes centos pārtraukt mūsu draudzību, bet viņa asaras un lūgšanās mani atturēja. Nespēju nodarīt viņam pāri. Līdz, nevarēdams savu panākt citādi, viņš pakļāva mani fiziski. Es kļuvu atkarīga no viņa pieskārieniem, glāstiem, skūpstiem. Es nespēju no viņa aiziet, bet nespēju arī izlemt palikt kopā. Līdz manai neizlēmībai tika darīts gals – jauši vai nejauši – es paliku stāvoklī.
Padevīgi pieņēmu likteni. Jāprecas.
Laulības atceros ar lielām skumjām. Biju jau devītajā mēnesī. Ātrāk mans biznesā aizņemtais draugs nevarēja atrast laiku. Sarunājām ar adventistu sludinātāju, ka viņš mūs salaulās. Tas notika sludinātāja kabinetā, diviem lieciniekiem klātesot. Mans vīrs man neiedomājās pat nieka ziediņu uzdāvināt. Kāda no mājām atbraucu, tāda arī biju biksēs un platā kreklā. Atceros šo brīdi kā pienākumu pret savu bērnu. Nebija pat ierasto jautājumu no mācītāja puses, kādus biju dzirdējusi filmās, kad laulājas baznīcā, uz kuriem abi laulājamie parasti atbild ar neskaitāmiem „jā”. Parakstījām dokumentus, sludinātājs noskaitīja kaut kādu lūgšanu, un mēs bijām vīrs un sieva.
Sākās sūrā ikdiena. Nu man bija audžudēls, veca, kopjama, mīļa vīramāte un zīdainis. Vīra man nebija. Viņš jau nākamajā dienā pēc manas pārcelšanās pie viņiem aizceļoja uz ārzemēm darīšanās. Laikam patiesība izrādījās maniem draugiem un paziņām, kas brīdināja, ka šim vīrietim vajadzīga tikai bērnaukle, mājkalpotāja.
Es sevi visu atdevu bērniem. Brīžiem bija tāds pārgurums, ka nespēju lūgšanas laikā neaizmigt. Tikai no rītiem – tas bija kā likums – lasīju Bībeli. Nedarīju gan precīzi, kā vīrs mani mācīja. Viņš lasīja Bībeli katru rītu vienu stundu – precīzi pēc pulksteņa. Lasīja un ik pa brītiņam pameta acis uz pulksteni. Jautāju, kāpēc viņš vienmēr lasa Veco Derību. Tā viņam labāk patīkot.
Mājās vīrs pārradās tikai šad tad, visbiežāk sabatā, atnesdams sev līdzi nenormālu spriedzi. Tad visi gājām uz dievnamu. To mans vīrs man iemācīja kā vienreiz vienu – katru sabatu jābūt sapulcē! Kopā gan mēs nekad nelūdzāmies. Tikai, sabata dienai noslēdzoties, precīzi pēc pulksteņa, vīrs sasauca kopā visu ģimeni, lai aši noskaitītu kādu lūgšanu. Tad tikpat aši viņš pazuda no mājas, jo darbs gaidot.
Adventistu draudzē es nejutu piepildījumu. Trūka man regulārā luterāņu Svētā Vakarēdiena, trūka pat nezinu, kā. Kad bija vissmagākie dzīves posmi, nezinu kāpēc, gāju raudāt uz katoļu baznīcu. Varbūt tāpēc, ka tās parasti ir vaļā. Bet varbūt, atceroties to, cik svētceļojuma laikā jutos laimīga. Tad ar vislielāko bijību un mīlestību noliecos altāra priekšā, lai gan īsti pat vēl nezināju, kāpēc.
Viens no smagākajiem dzīves brīžiem bija tad, kad otrreiz paliku stāvoklī. Vīrs teica, ka būšot jātaisa aborts, jo vēl vienu bērnu viņš nevarot uzturēt. Toreiz gan mana nostāja bija absolūti stingra un pārliecināta – nekādu abortu es netaisīšu! Tas taču ir grēks! Ļoti izbrīnījos, ka mans kristīgais vīrs to nesaprot. Daudz raudāju šīs neizpratnes dēļ. Piedzima puika – mans mazais sāpju vīriņš, mans eņģelītis, mana baltā dvēselīte.
Turpinājām dzīvot no rokas mutē, pilnīgas neizpratnes valstībā. Par laimi, vīrs ļoti reti bija mājās. Citādi es būtu sajukusi prātā jau daudz ātrāk.
Taču arī viņa retie apciemojumi mani ļoti nomāca. Vīrs ieradās kā ģimenes boss, sūdzējās par ļauno pasauli. Grūda savu veco māti un kliedza uz viņu, nabadzīti, kurai pa šiem gadiem jau bija parādījies vecuma vājprāts un kura nespēja laikā saģērbties, lai ietu uz dievnamu. Tajos brīžos man aizsitās elpa. Es sāku baidīties no sava vīra. Likās, ka viņš ar savu lielo kulaku kādā dusmu lēkmē nositīs vispirms savu māti, pēc tam arī mani, kad izdarīšu kaut ko ne pa prātam.
Man likās, ka es sāku jukt prātā. Es sāku raustīt valodu. Taču man nebija izejas. Es jutu pienākumu pret šo ģimeni, vīru, kas par mums nemaz negādāja, arī pret Dievu. Es lūdzos, bet kļuva aizvien ļaunāk. Aiziet no vīra es nejutos tiesīga. Es sapratu, ka ir tikai viena izeja no šī murga – nāve. Tad, kad mēs joņojām vīra mašīnā, divreiz pārsniedzot ātrumu, es klusībā lūdzos – Dievs, ļauj mums tagad visiem draudzīgi nosisties.

Izšķirošais solis
Mans izmisums bija sasniedzis galējo robežu. Vīrs turpināja uzvesties arvien vājprātīgāk. Viņš aizliedza man kontaktēties ar draudzes locekļiem, runāja absolūti nesaprātīgas lietas un draudēja drīzumā kādu nošaut. Es nedrīkstēju nevienam lūgt palīdzību, ne ar vienu sarunāties. Tad nolēmu uzrakstīt vēstules vairākiem dzīves pieredzes bagātiem draudzes locekļiem, tai skaitā arī sludinātājam, ar izmisuma pilno jautājumu – kā man tālāk dzīvot?
Visi kā viens mani iedrošināja aiziet no vīra – bērnu dēļ. Man esot jādomā, pirmkārt, par bērniem un savu veselību. Vēl šaubījos, vai to drīkstu darīt, taču draudzes padome vienprātīgi teica, ka vīrs jau pats sen esot pārkāpis laulību līgumu, nemaz nerūpējoties par savu ģimeni.
Tomēr vēl nevarēju izlemt. Bet tad vīra draudīgajai uzvedībai pievienojās šantāža. Viņš man kategoriski aizliedza doties uz draudzes bērnu kristīgo nometni. Parasti tur palīdzēju vadīt nodarbības, arī šoreiz jau tēma bija iedota. Biju ar mieru draudzei atteikt, lai tikai būtu miers mājās, taču nometnes organizatore teica, lai tomēr tā nepadodos, jo drīz vīrs man aizliegšot pat no mājas iziet.
Tad tā arī pateicu – es braukšu uz nometni. Vīrs noskaldīja: „Nu tad bērni paliks mājās!” Sabijos, zināju, ka bērnus viņam nevaru uzticēt. Taču nometnes organizatore mani atkal nomierināja – ko tad viņš trīs dienas mājās ar bērniem darīs? Nekad nav sēdējis mājās!
Tā arī sataisījāmies uz nometni visi. Ļoti baidījos no izbraukšanas rīta, taču vīrs tikai noteica: „Nu tad izvēlies – nometni vai mani!”
Šai brīdī notika kaut kāds klikšķis. Es pilnīgi skaidri sapratu, ka vīrs pārsniedz savas valdīšanas robežas. Sapratu, ka mūsu ģimene sen vairs nepastāv. Un varbūt nekad nav pastāvējusi.
Es nolēmu aiziet. Pirms aizbraukšanas sēdēju pie somu kaudzes un jautāju Dievam: „Vai es patiešām daru pareizi?” Tad atvēru Bībeli. Tie bija īstie ceļa vārdi, kurus gan tagad precīzi neatceros, bet doma bija tāda: „Ej savu izvēlēto ceļu, Es būšu ar tevi, ej droši, nešaubies!” Tas deva vieglumu manai sirdij. Es paņēmu bērnus un aizgāju.
Mani vecāki mani uzņēma atpakaļ. Es jutos salauzta daudzos sīkos gabaliņos, tik sīkos, ka tos salīmēt spēj tikai Dievs.
Biju dzirdējusi par katoļu kopienu „Effata”, kur notiekot garīgās dziedināšanas brīnumi. Kādu svētdienu pēkšņi sajutu spēcīgu pamudinājumu aizbraukt līdz katedrālei. Nezināju, cikos ir dievkalpojums. Gribēju aizbraukt un palasīt sludinājumus, domāju – varbūt kaut ko uzzināšu par „Effatu”. Trāpījos tieši uz Svēto Misi pl. 11. Domāju – pastāvēšu nedaudz un paklausīšos. Tikai piecas minūtes! Nebiju bijusi katoļu Misē kādus septiņus gadus. Kad jau griezos, lai ietu prom, baznīcā ienāca kāda māmiņa ar divām meitām, kuras iet bērnudārzā manā grupiņā. Nemaz nezināju, ka viņa ir kristiete. Gadījās, ka viņas mani ieraudzīja un nostājās blakus. Biju sprukās. Nevarēju aiziet no baznīcas, rādot savām audzēknēm nepareizu attieksmi pret Dievu. Tā paliku līdz galam bērnu dēļ.
Mājās braucām kopā un ar šo māmiņu sadraudzējāmies no pirmajiem vārdiem. Uzzināju par „Effatu”. Arī to, ka Marijas Magdalēnas baznīcā ir brīnišķīgas jauniešu Mises. Sāku tās apmeklēt. Katra Svētā Mise mazgāja mani līdz kaulam. Nemitīgi mirku asarās. Kad garā ļaužu rinda gāja pie Svētās Komūnijas, skatījos uz viņiem kā uz izredzētajiem, laimīgajiem. Nekad agrāk tā nebiju jutusies. Redzēju, ka tas ir kaut kas īpašs, kaut kas, pēc kā ārkārtīgi spēcīgi slāpst mana dvēsele.
Reiz kāda sieviete, redzot mani raudam, jautāja: „Vai tad tu neiesi uz priekšu?” Teicu: „Es taču nedrīkstu, es neesmu katoliete.” Viņa mani iedrošināja, teica, ka es varot labo roku uzlikt uz kreisā pleca un saņemt svētību. Tuvojos priesterim kā kaut kam īpašam. Asaras aumaļām plūda pār maniem vaigiem. Es tiecos pēc šīs svētības ar katru savas dvēseles šūniņu.
Turpmāk katrā Misē gaidīju šo brīdi. Šo īpašo svētību, šo brīnišķo pieskārienu. Ar katru reizi raudāju mazāk. Mani piepildīja kaut kas neizsakāms. Manī atgriezās prieks. Manī atkal ieskanējās dziesmas, kuras bija apklusušas visu šo piecu laulības gadu garumā. Es mācījos no jauna smaidīt. No jauna smieties.
Taču pāreja no vienas konfesijas otrā nebija tik viegla. Septiņus gadus taču biju adventiste! Un tas atstāj savas pēdas. Sākumā gāju uz baznīcu gan sabatā, gan svētdienā. Paliku bez brīva brīža elementārākajiem mājas darbiem. Sabats bija tik dziļi manī ieaudzināts, ka nespēju sestdienā strādāt. Bet jutu, ka arī svētdienā strādāt nebūtu vēlams. Manā prātā jaucās visas adventistu gudrības, viss pret katoļu Baznīcu stāstītais – par pūķi un zvēra zīmi, par varu mainīt svētkus un laikus, par Dieva Dēla vietnieka titula piesavināšanos, par Tradīciju, kas ir cilvēku izgudrota un nebalstās Rakstos. Vārdu sakot, šī putra mani plēsa gabalos. Dzīvoju ar nemitīgu jautājumu – kā lai atrodu patiesību?
Sirds uzvarēja. Tā tik ļoti tiecās pēc priestera svētībai paceltās rokas, ka atmetu iešanu uz adventistu sapulcēm. Jau sen gāju uz turieni tikai pienākuma pēc – sākumā, lai nešķeltu ģimeni, pēc tam tāpēc, ka tā jādara. Arī par cūkgaļas neēšanu man jau sen bija sava versija, jo biju atradusi Bībelē tekstu, ka visu var ēst. Joprojām turpināju meklēt visu patiesību.
Piedalījos jauniešu dienās Dzegužkalnā – kā brīvprātīgā organizatore. Vienu brīdi sēdēju tukšā baznīcā un klausījos kora mēģinājumā. Kāda dziesma mani uzrunāja līdz sirds dziļumiem, līdz asarām. Jutu, ka tik skaidri, tik tīri, tik spēcīgi es tieku uzrunāta tieši katoļu Baznīcā. Šīs dziesmas laikā man it kā kāds plīvurs nokrita no acīm. Man pēkšņi viss bija skaidrs. Mani bija uzrunājusi Dieva mīlestība. Tik spēcīgi, kā vēl nekad. Vienā mirklī pazuda visi jautājumi, šaubas. Es zināju tikai vienu – Dievs ir mīlestība! Šo tekstu zināju arī agrāk, bet tagad zināju līdz sirds dziļumiem. Un to es sapratu tieši šeit, Vissvētākā Sakramenta priekšā, katoļu Baznīcā. Es padevos sirds aicinājumam, nemocīju sevi vairs ar teorijām. Vienkārši atdevos mīlestībai, atdevos Dievam.
Tālākais jau ir formalitātes. Aizgāju pie priestera Jura Škapara, viņš mani aizsūtīja uz īsu apmācību, un es drīkstēju konvertēties. Ne par ko dzīvē man nav bijusi lielāka pārliecība, kā par šo soli. Turēju rokās savu apliecību kā zelta vērtību. Man gribējās to noskūpstīt. Biju laimīga.
No šī brīža brīnumainā kārtā spēju tik viegli liecināt, ka kolēģes paklausīja manam aicinājumam viena pēc otras. Kompānijas pēc ar viņām izgāju svētdienas skolu pie māsas Meinardas. Pēc tam atkal intereses un kompānijas pēc kopā ar kolēģēm nolēmām iziet svētdienas skolu arī pie diakona Gunāra. Lai nostiprinātos katoļticībā. Lai būtu viena otrai par stiprinājumu. Lai būtu par sāli zemes virsū.
Tāds ir mans ceļš. Zinu, ka tā virzība ir pareiza. Zinu, ka mani izlūdza mana jaunākā māsiņa, kura man nekad neko nav pārmetusi. Tikai lūgusies, lūgusies un lūgusies…
Lūgsimies arī mēs par saviem mīļajiem, kas vēl maldās dzīves līkločos. Lūgsimies…
P.S. Kopš šīs liecības rakstīšanas brīža pagājuši jau gandrīz desmit gadi. Tas ir brīnums! Man šķiet, katru dienu kļūstu arvien laimīgāka un laimīgāka! Bieži vien baznīcā raudu aiz laimes, ka varu tur būt, ka esmu atgriezusies, ka esmu mājās!
Nr. 15 (519) 2015. gada 8. augusts

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt