Pentjuss Foto: Valdis Helmanis

2015. gada 7. septembrī daudzu garīgajam tēvam V. Pentjušam apritēja 100 gadi

Ticīgie visā Latvijā, kā arī daudzos Padomju Savienības rietumu reģionos priesteri Viktoru Pentjušu MIC sauca par tēvu. Un patiešām – gandrīz 65 gadus ilgās priesterības laikā viņš bija ticīgo ļaužu tēvs, veicot dvēseļu aprūpi atsevišķās draudzēs kā vikārs, citās kā prāvests. Dažiem viņš bija biktstēvs, garīgais vadītājs un sludinātājs. Citiem morālās un pastorālās teoloģijas profesors, arī askētikas un kanoniskā likuma pasniedzējs. Tajā pašā laikā viņš kalpoja kā garīgais tēvs Rīgas Garīgajā seminārā un rekolekciju vadītājs Latvijas priesteriem. Tēvs Pentjušs bija autoritāte garīgās dzīves un morāles lietās ne tikai katoļticīgo vidū – viņu pazina un augstu vērtēja arī Latvijas luterāņu un pareizticīgo garīdzniecība.

Tēvs Viktors nāca pasaulē Vissvētākās Jaunavas Marijas dzimšanas vigīlijā – 1915. gada 7. septembrī Rundēnu draudzes Meža Vepros. Tā ir neliela sādža Latvijas dienvidaustrumos, 50 km attālumā no Rēzeknes. Viņa vecāki – Ādams un Sofija jau bērnībā iemācīja viņam vērtības, kuras paši īstenoja savā dzīvē, t.i., ticību, Dieva laimi, noturīgu centību un darba mīlestību. Tam visam viņa turpmākajā dzīvē bija milzīga nozīme. Savā dzimtajā draudzē tēvs Viktors piekalpoja kā ministrants Svētajā Misē līdz pat 6. klases beigšanai un jau toreiz viņam radās doma par priesterības ceļa izvēli.

1931. gada 18. maijā tēvu Viktoru uzņēma Mariāņu kongregācijas noviciātā Viļānos. Pavadījis vienu gadu noviciātā priestera Staņislava Škutāna vadībā, viņš salika pirmos solījumus 1932. gada 26. maijā. Turpinot mācības no 1932. līdz 1937. gadam, viņš apmeklēja katoļu ģimnāziju Aglonā kā internists. Mūžīgos solījumus tēvs Viktors salika 1937. gada 5. septembrī.

Tajā pašā gadā viņš iestājās Rīgas Metropolijas seminārā, kas 1938. gadā kļuva par katoliskās teoloģijas nodaļu Latvijas Universitātē Rīgā līdztekus luterāņu teoloģijas nodaļai. Tur tēvs Viktors studēja trīs gadus (1937-1940) līdz pat brīdim, kad 1940. gadā padomju vara šīs abas nodaļas likvidēja. Pēdējos divus gadus pirms priestera ordinācijas saņemšanas (1940-1942) viņš mācījās neklātienē. Tāpat kā vairums no tēva Viktora kursa biedriem, viņš arī patstāvīgi sagatavojās eksāmeniem un tos nolika ar labiem rezultātiem, uzrādot plašu zināšanu apjomu. Šajā laikā viņa garīgais tēvs bija Dieva kalps bīskaps Boļeslavs Sloskāns.

1942. gada 9. martā pēc studiju beigām bīskaps Rancāns iesvētīja tēvu Viktoru par priesteri. Tā kā tas bija vācu okupācijas laiks, iesvētīšanas rituāls nenotika katedrālē, bet gan slepeni Rīgas Sv. Franciska baznīcas plebānijas kapelā. Tā paša gada 25. martā neopresbiters celebrēja primīcijas Svēto Misi mariāņu draudzē Viļānos. Primīcijas Svētā Misē bija klātesoši arī kongregācijas pārstāvji: tēvs Benedikts Skrinda, tēvs Antons Šķeļs un nākamais Rīgas semināra garīgais tēvs Pēteris Upenieks, kurš runāja sprediķi. Šajā draudzē pr. V. Pentjušs sāka darboties kā vikārs, bet, sākot ar 1943. gadu, četrus gadus kalpoja kā prāvests.

Prāvesta Pentjuša darbības laiks noritēja ļoti smagos kara apstākļos. Kad vācieši tika sakauti austrumu frontē, viņi sāka atkāpties, sagraujot visu, ko sastapa savā ceļā – arī Viļānus. 1944. gada 27. jūlijā vācieši uzspridzināja mariāņu klosteri, saglabājās vien 1/3 no klostera ēkām. Ļoti nopietnus postījumus piedzīvoja arī baznīca – nodega koka torņi, ērģeles un visas koka konstrukcijas baznīcas iekšpusē, arī logi un durvis tika izdauzītas. Tūlīt pēc kara beigām V. Pentjušs un B. Skrinda ķērās pie darbu organizēšanas, lai baznīcu un klosteri atjaunotu. Pateicoties viņu pūlēm, drīz vien tika paveikti steidzamākie darbi tā, lai baznīca varētu atsākt savu darbu.

1940. gadu otrajā pusē, pēc tēva Skrindas nāves 1947. gada 10. decembrī, padomju vara piespieda pr. V. Pentjušu atstāt Viļānus un pārcelties uz Latvijas rietumiem – Kurzemi. Šajā teritorijā dominēja protestanti un pēc komunistu domām katoļu priesteris tādā vidē nevarētu viņiem daudz traucēt. Vēl tikai vienu vienīgu reizi, t.i., 1957. gadā pr. V. Pentjušs varēja atgriezties savā pirmajā draudzē un arī tad uz neilgu laiku, proti, četriem mēnešiem. Kurzemē viņš darbojās kā prāvests Tukumā un Lamiņos, kā arī veica pastorālu aprūpi diezgan attālās vietās – Kandavā un Zentē.

Komunistu varas iestādes nelika pr. V. Pentjušam mieru. Jau 1948. gada 25. oktobrī Lamiņu draudzē tika arestēts un ievietots cietumā Rīgā, kur viņu pratināja un spīdzināja dažādos veidos, bet visbiežāk ar miega trūkumu. Pratināšana parasti notika naktīs līdz pat rītam, un gulēt dienā bija aizliegts. Savukārt par vismazāko pārkāpumu draudēja karceris, kurā ieslodzīto ievietoja bez virsdrēbēm, segas un gultas, bet vienīgā pārtika bija maizes gabaliņš ar aukstu ūdeni un arī to varēja saņemt vienīgi otrajā ieslodzīšanas dienā. Šeit, mazajā, tumšajā un aukstajā telpā cilvēks tika turēts līdz pat desmit dienām, kamēr iestājās fizisko un psihisko spēku sabrukums.

Izmeklēšana tēva Pentjuša lietā turpinājās četrus ar pusi mēnešus, bet 1949. gada 5. martā Padomju Savienības Iekšlietu ministrijas Ārkārtējā sēdē saskaņā ar Krievijas Federācijas kriminālkodeksa I daļas 58-3§ un 58-10§ Viktors Pentjušs tika notiesāts uz desmit gadiem spaidu darbos bez īpašuma konfiskācijas par “vācu okupantu atbalstīšanu un pretpadomju aģitāciju”. Viņš tika nosūtīts uz akmeņogļu raktuvēm Vorkutā, Komi republikā.

Darbs bija smags un bīstamos apstākļos, sargi rūpīgi kontrolēja obligāto normu izpildi. Izsūtīto vidū bija gan kriminālnoziedznieki, gan politiski notiesātie, tāpēc kopējā atmosfēra bija saspringta. Taču arī šādā situācijā pr. V. Pentjušs rada iespēju svinēt Svēto Misi, reizēm pat katru dienu. Priesteris neatstāja likteņa varā arī savus ieslodzījuma brāļus, bet rūpējās par viņiem, sniedzot sakramentālu stiprinājumu caur grēksūdzi un Svēto Komūniju. Tēvu Viktoru nesalauza ne katorga, ne bads, ne pazemojumi, ne arī smags fizisks darbs, jo viņš smēla spēkus Svētās Mises upurī un sarunā ar Dievu. Bieži vien viņš pats mēdza teikt, ka vislabākās rekolekcijas, saprastas kā garīgās atjaunotnes laiks, ir bijušas tieši izsūtījumā.

Pr. V. Pentjušu atbrīvoja 1956. gada 17. jūlijā, un pēc neilga ārstēšanās perioda viņš atgriezās mazajā Lamiņu draudzē, Kurzemē. 1957. gada 13. martā Rīgas arhibīskaps Antonijs Springovičs viņu pārcēla uz mariāņu draudzi Viļānos, kur tēvs Viktors četrus mēnešus darbojās kā prāvests. Taču padomju varas orgāni meklēja ieganstu, lai pr. V. Pentjušu izolētu no ticīgajiem. Par formālu iemeslu viņa nākamajai pārcelšanai kļuva pastorālā vizitācija, kuru draudzē veica mariāņu priesteri.

Līdz ar to 1957. gada 5. jūlijā pr. V. Pentjušs bija spiests izbraukt no Viļāniem, lai dotos uz Kurzemi – uz ļoti tālo draudzi Ārlava – Cīruļi, kur atradās maza koka baznīciņa – to gadu pirms savas primīcijas bija uzbūvējis diakons Jānis Jaškovičs MIC. Darba lauks bija plašs, jo priesteris savā pastorālajā aprūpē bija ietvēris arī misiju punktus Dundaga – Vīdale, Tiņģeri ieskaitot. Gadu vēlāk – 1958. gada 24. maijā – pr. V. Pentjušu atkal pārcēla – šoreiz uz Saldus pilsētu, kā arī Silaiņu draudzi Kurzemes dienvidos, kur pirms tēva Viktora bija Boleslavs Zvejsalnieks. Šeit grūtajos un sarežģītajos apstākļos viņš veica pastorālu aprūpi, līdz 1963. gada 10. jūnijā tika pārcelts uz Eglaines un Grendzes draudzi Zemgalē.

1972. gada 26. jūnijā, gatavojoties priesteru rekolekcijām, pēkšņi nomira Rīgas Garīgā semināra garīgais tēvs profesors pr. P. Upenieks. Lai Latvijas PSR Reliģisko lietu padomē varētu iesniegt lietu par pr. V. Pentjuša kā garīgā tēva nomināciju, arhidiecēzes administrators J. Vaivods pieteica viņu kā vienīgo kandidātu, vienbalsīgi ievēlētu arhidiecēzes konsultantu padomē. 1972. gada 5. jūlijā Rīgas arhibīskaps nominēja pr. V. Pentjušu kā semināra audzēkņu garīgo tēvu un morālteoloģijas pasniedzēju, kā arī par Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles viceprāvestu. Viņš šo pienākumu pildīja līdz 1996. gadam. Tā kā tēvs Viktors palīdzēja pr. P. Upeniekam gatavot priesteru rekolekcijas vēl būdams Eglaines draudzes prāvests, tagad ar arhibīskapa Julijana Vaivoda rīkojumu viņam vajadzēja uzņemties rekolekciju vadīšanu, un to viņš arī darīja līdz pat 1989. gadam. Tas liecina, ka Latvijas Baznīcā tēvs Viktors bija morāla autoritāte jau tad, kad daudzus gadus bija strādājis tālajās, mazajās draudzēs.

Tautas atmodas laikā, kad radās Latvijas Tautas fronte, pēc Latvijas PSR Ģenerālās Prokuratūras 1989. gada 31. jūlija lēmuma 1949. gada 5. marta tiesas spriedums par tēvu Pentjušu tika atcelts, bet tēvs reabilitēts. Tajā laikā pr. V. Pentjušs ļoti aktīvi darbojās Baznīcā arī ārpus Garīgā semināra – piedalījās televīzijas un radio pārraidēs, vadīja rekolekcijas un konferences priesteriem, klostermāsām, katehētiem un lajiem. Tāpat arī viņš neliedza padomu un pieredzi jaunu draudžu un Rīgas Katehētikas institūta veidošanā.

Vairākām priesteru paaudzēm, Rīgas Garīgā semināra audzēkņiem tēva Pentjuša vārds saistās ar biktskrēslu, kur viņš uzklausīja grēksūdzes; ar altāri, uz kura viņš celebrēja Euharistiju; ar kapelu, kur viņš lasīja konferences un mācīja. Kalpojot par semināristu garīgo tēvu, viņš mācīja vienkāršību attiecībās ar cilvēkiem, mācīja iepazīt savas sirdis un veidot tās pēc Jēzus Sirds parauga. Viņš mēdza teikt, ka cilvēka lielums slēpjas viņa vienkāršībā. No viņa pieredzes un zināšanu krātuvēm smēlās ne tikai semināristi, kuri nāca no Latvijas, bet arī visi tie, kas pēc studiju beigām atgriezās savās dzimtenēs un arī tagad kalpo kā dvēseļu gani Ukrainā, Baltkrievijā, kā arī citās bijušās Padomju Savienības valstīs.  

1991. gadā pr. V. Pentjušs pārstāja pildīt garīgā tēva pienākumus, taču joprojām ļoti aktīvi darbojās Garīgajā seminārā. Līdztekus lekcijām vairākās teoloģijas jomās un daudzajām nodarbībām ārpus semināra, pr. V. Pentjušs uzņēmās arī vicerektora pienākumus kopš 1992. gada 27. novembra. Vienlaicīgi viņš bija Katehētikas institūta vadītājs Rīgas arhidiecēzes lajiem. 1996. gadā tēvs Viktors kļuva par Sāpju Dievmātes draudzes vikāru Rīgā, kur tobrīd kalpoja mariāņu priesteri, bet kopš 2000. gada pārcēlās uz mariāņu klostermāju jau kā pastāvīgu dzīvesvietu un tika atbrīvots no visiem pienākumiem Rīgas Garīgajā seminārā.

Pēdējos savas dzīves gados pr. V. Pentjušs bieži slimoja, taču, tiklīdz viņam kļuva labāk, viņš tūdaļ ķērās pie saviem iesāktajiem darbiem. Tomēr aizvien biežāk izjuta nogurumu, kas bija sekas spaidu darbiem lēģerī un ieslodzījumiem Rīgas cietumā. Viņš savās ciešanās nekad nepalika viens – Dievs allaž sūtīja cilvēkus, kuri bija gatavi viņam palīdzēt. Vēl pēdējā nedēļā pirms nāves tēvam Viktoram visskaistākais dienas notikums bija Svētās Mises upuris. ”Dzīvosim tālāk. Tiksimies mūžībā. Mēs dzīvosim mūžīgi,” tie ir pēdējie tēva Viktora vārdi 2007. gada naktī no 18. uz 19. februāri.

Četru dienu garumā, vispirms Sāpju Dievmātes, pēc tam Sv. Franciska baznīcā Rīgā, ticīgie nāca atvadīties no tēva Viktora, kurš savas dzīves laikā tik daudziem bija palīdzējis ar savu sirds gudrību un padomu, nevienu neatstumjot un neatmetot. Saglabājot un nododot tālāk ticību, cerību un mīlestību, viņš mācīja mīlēt Dievu un tuvāko. Viņš prata piedot, neturēt ļaunu prātu un nepieminēt nodarīto ļaunumu. Tēva Viktora bēres notika Viļānos 2007. gada 23. februārī. Viņu apglabāja mariāņu kapos netālu no baznīcas. Bēru ceremonijā piedalījās viesi no Lietuvas, Baltkrievijas, Polijas, Liepājas diecēzes bīskaps Vilhelms Lapelis, Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis, Mariāņu kongregācijas viceģenerālis M. Ščepaniaks, apmēram 80 priesteri no visas Latvijas, kā arī Latvijas evaņģēliski – luteriskās baznīcas arhibīskaps Jāņa Vanaga delegāts mācītājs Jānis Ginters un daudzi jo daudzi ticīgie.

Nr. 17 (521) 2015. gada 12. septembris