Pavasara meditācija par iemīlēšanos

Saulainā pavasara dienā pulciņš jauniešu iespurdza Semināra dārzā un gaidīja savu skolotāju. Dārzs rādīja Dieva smaidu tā pilnīgākajā krāšņumā – ievas bij pilnos ziedos un izplatīja savas rūgtenās smaržas vīraku, it kā svētījot ēkas un cilvēkus. Par kādu mūžsenu noslēpumu runāja samtainie dažādo rožu krūmu ziedi, kuru saldā smarža sajaucās ar ievu dvesmu gaidītā un vienmēr izgaistošā pārlaicīgas dzīves nojausmā. Netālu savu dzīves svinību dziesmu locīja garīgās mācību iestādes sensenie piemājotāji – runči un putni dārza kokos līksmoja par pavasari tik skaļi, ka jaunie ļaudis tik tikko sadzirdēja cits citu.

Līksmi viņi sagaidīja savu skolotāju – vecu, dzīvesgudru priesteri, kurš šodien bija vēlējies tieši šajā ziedošajā, gaismas un dzīvības smaržu pārpilnajā dārzā sarunāties ar jaunajiem ļaudīm par mīlestību Dieva un cilvēku plānos.

Apsveicinājies ar saviem jaunajiem sarunbiedriem un atgādinājis par rīta rosmi, ko pats nekad neaizmirsa, vecais dvēseļu gans uzsmaidīja sava mazā ganāmpulka avīm un teica: „Ceru, ka „Katoliskās Baznīcas katehismu” esat izlasījuši no vāka līdz vākam un zināt Baznīcas mācību par cilvēku mīlestību un laulību, par ko šodien jau laikam visvairāk gribēsiet runāt. It kā skaidri un saprotami, vai ne? Kam jaunības gudrībā vai muļķībā devi „jāvārdu”, ar to dzīvo jeb, kā veci ļaudis sacīja, „kādu vīzi apāvi, tādā staigā”. Tomēr neviens jau nevar pateikt, vai ar laiku tā „vīze” jeb reiz tik karsti mīlētais laulātais draugs nekļūs par spāniešu zābakam līdzīgu moku rīku, kas zāģē, spiež, rūc un nedod atelpas brīdi. Bargi, vai ne? Stingra, nu neganti stingra tā māte Baznīca jums liekas. Turpat glancētos žurnālos lasāt, kā vairāk vai mazāk slaveni ļaudis ļaujas atkal un atkal jūtu lidojumam, precas piecas un pat sešas reizes, lai tikai atkal un atkal mēģinātu satvert debesu putnu, ko saucam vienkāršajā un mazliet nodeldētajā mīlestības vārdā. Tomēr putns no viņu rokām izslīd, atkal jāsēž pie sasistas siles un jāraugās pēc jauna lidojuma drauga. Jūs teiksiet – cilvēki nelaimē, cieš, mokās, nav arī šādai dzīvei jēgas. Bet Svētajos Rakstos, kurus, kā redzu, daudzi no jums ir paņēmuši līdz, par mīlestības visvarenību sacīti šie ugunīgie vārdi: „Piespied mani kā zīmogu pie savas sirds un ļauj, lai es uzspiežos kā zīmoggredzens uz tavas rokas! Jo mīlestība ir spēcīga kā nāve, un tās karstums ir varens kā elle; tās versme ir ugunīga, un tās liesmas ir kā Dieva liesmas. Lieli ūdeņi nevar apdzēst mīlestību, nedz arī ūdens straumes to apslīcināt un nomākt; un, ja kāds pat visu sava nama pārticību būtu ar mieru atdot par mīlestību, tad tomēr viņš paliktu tikai par apsmieklu!" (Dz 8, 6-7)

Lasīt tālāk: Vientuļās dārznieces grēksūdze 

Strelevica2

20 gadu kalpošanas laiks Iļģuciema cietumā ir labākais, kas ar mani manā mūžā ir noticis. Tas ir brīnišķīgs manas garīgās cīņas un izaugsmes iespējas, manas domāšanas, saprašanas un mīlestības mācības laiks. Tas ļaužu pūlis, kuru esmu satikusi šajos gados, tie cilvēki, kuri nositušies pusdzīvi ar pasaules netaisnību, netīrību un kroplumu, tieši viņi ir mana garīgās dzīves universitāte.

Cilvēki dzīvo pasaulē, un viņi ir tādi, kādi viņi ir. Mazticīgi, neticīgi, dažādu baznīcu tradīcijā praktizējoši, viegli ietekmējami un cietprāti. Kristiešiem šie neērtie ļaudis ir liels pārbaudījums, varbūt paša Kristus sūtīts mūsu ticības pārbaudījums. Varbūt, galā nonākot, Jēzus mums jautās: kāpēc tu atnāci viens? Kur ir tie dzērāji, pedofīli, narkomāni, cietumnieki, kurus es tev devu, lai tu arī viņiem palīdzētu atnākt? Ko tad es kā katolis atbildēšu? Un, kas tad ir katolis? Es domāju, ka katolis ir tas kristietis, kas saņem visvairāk. Septiņi sakramenti! Piedošanas un Vissvētākais Altāra sakraments kaut katru dienu! Bagātību Sala! Ja jau saņemam visvairāk, tad arī vajadzētu tālāk dot visvairāk... Tieši tālākdošanā ir ticības spēks, ticības apliecinājums, Evaņģēlijs dzīvē. Tas ir kā ar talentu – vieni pavairo, bet kāds diemžēl ierok zemē...

Lasīt tālāk: KVIEŠI UN NEZĀLES...

01. Stacja I Pan Jezus skazany na smierc

Krustaceļa meditācijas. Jasna Guras Golgāta trešajai tūkstošgadei 

Čenstohovas paulīniešu klosteris pasūtīja poļu māksliniekam Ježi Duda Gračs (Jerzy Duda Gracz, 1941‑2004) uzgleznot Krustaceļa stacijas kā veltījumu trešajai tūkstošgadei. Šīs Krustaceļa stacijas nav ierastie vēsturiskie atainojumi, kas turpina iepriekšējo mākslinieku tradīciju. Katra no gleznām, kas izstādītas Jasna Guras klostera svētnīcā, ataino Kristus ceļu uz Golgātu ar mūsdienu cilvēkiem – bērniem, ārstiem, garīdzniecībua. Mākslinieka glezniecības stils ir neparasts – piepildīts pārspīlētiem, groteskiem elementiem, nedaudz karikatūrisks, tas atklāj cilvēciskās ciešanas un vājības. Šo Krustaceļa apceru autors ir paulīniešu mūks Jans Golonka OSPPE.

Pirmā stacija. Pilāts

Jēzus stāv Pilāta priekšā. Šis fakts izraisa mūsu šaubas, kā arī rada plašu mediju rezonansi. Vai Sodītajam patiesi jāstājas tiesas priekšā, ņemot vērā to, ka Viņa valstība nav no šīs pasaules?

Kristus atrodas tumsā, Viņš piever acis zemes likumu priekšā, jo zina, ka nav apsūdzētais, bet Debesu Tiesnesis, kurš atkal atnāks tiesāt dzīvos un mirušos. Viņš būs Dievišķais Tiesnesis, labs un dabisks kā saule, pretēji Pilātam, kurš īslaicīgi spīd zem mākslīga atstarotāju mirdzuma, lai visi redzētu, kā viņš nomazgā Jēra asinis no savām rokām.

Lasīt tālāk: Mūsu laika Krustaceļš

Un Zahejs kokā sēž

Un raud-

Viņš viens tik`

Maza auguma

Un Kungu redzēt alcis.

Iet pūlis,

Dievu neizsalcis,

Liels augumā

Un lepns garā.

Un atkal

Jaunā pavasarā

Zahejs kokā sēž

Un raud-

Lasīt tālāk: Un Zahejs raud...