Labdien! Vēlētos uzdot Jums jautājumu   par Sv. Sakramentu. Esmu redzējusi, ka daži iet pie Sv. Sakramenta bez grēksūdzes, tas ir, viņi ir bijuši pie grēksūdzes agrāk – mēnesi iepriekš, nedēļu. Jo redzu, ka daži neiet pie grēksūdzes katru svētdienu, bet, piemēram, reizi mēnesī, bet pieņem Sv. Komūniju katru svētdienu. Rakstīts ir, ka Sv. Sakramentu var saņemt, ja cilvēks ir svētdarošā stāvoklī (bez nāvīga grēka). Vai ar ikdienišķiem grēkiem var iet pie Sv. Sakramenta? Cik ilgi var iet pie Sv. Sakramenta bez grēksūdzes (ja nav nāvīga grēka)? Vai arī ar ikdienišķiem grēkiem nedrīkst saņemt Sv. Komūniju, iekams nav būts pie grēksūdzes? Paldies jau iepriekš! Lai Dievs Jūs svētī! 

Lai top slavēts Jēzus Kristus! Gribētu zināt, kādi ir ikdienas grēki, ko mēs izdarām, bieži vien nezinot, ka tas ir grēks? Ar cieņu, Pēteris.

Liels paldies par jautājumiem! Bieži atbildot uz ticīgo jautājumiem par šo tēmu, aizvien vairāk nonāku pie secinājuma, ka daudzus gadu desmitus pēc Vatikāna II koncila Latvijā ticīgie Pirmajai Komūnijai tiek sagatavoti un tātad arī formēti pēc Tridenta koncila shēmas, kas ir atrodama īsajā katehismā. Un šī shēma ir tāda, ka ticīgajiem tiek iemācītas atsevišķas ticības patiesības, viņi tās ir iemācījušies no galvas, bet netiek dots kopskats jeb visu šo ticības patiesību kopsakarības. No vienas puses, šādu tendenci var „norakstīt” uz padomju laikiem, kad vajāšanu rezultātā nebija iespējams sniegt dziļu, nobriedušu katehēzi, tomēr nu jau ir pagājuši 23 gadi kopš padomju laikiem, tomēr stils paliek tāds pats.

Kas teikts Katoliskās Baznīcas katehismā? „Tam, kas vēlas saņemt Kristu euharistiskajā Komūnijā, jāatrodas žēlastības stāvoklī. Ja kāds apzinās, ka ir darījis nāvīgu grēku, tad viņš nedrīkst pieņemt Euharistiju, iekams nav saņēmis grēku piedošanu Gandarīšanas sakramentā.” (KBK 1415) „Grēkus pienākas novērtēt pēc to smaguma. Šis grēku iedalījums nāvīgos un ikdienišķos grēkos, kas saskatāms jau Svētajos Rakstos (Sal.  1 Jņ  5, 16-17), tika pieņemts Baznīcas Tradīcijā. Cilvēku pieredze to apstiprina. Nāvīgs grēks  ir smags Dieva likuma pārkāpums, kas iznīcina cilvēka sirdī esošo pārdabisko mīlestību; tā rezultātā cilvēks novēršas no Dieva – sava galamērķa un svētlaimes, priekšroku dodot nevis Dievam, bet gan kādam zemākam labumam. Ikdienišķs grēks  (lat.  veniale) neiznīcina mīlestību pavisam, kaut arī to apvaino un ievaino. Tā kā nāvīgs grēks mūsos skar dzīvības principu, kas ir mīlestība, tad ir nepieciešama jauna Dieva žēlsirdības iniciatīva un sirds atgriešanās, kas parasti īstenojas Gandarīšanas sakramentā.” (KBK 1854-1856)

Par nāvīgu un ikdienišķi grēku mēs varam spriest pēc savas sirdsapziņas. Un tieši šeit ir nepieciešama šī integrālā pieeja ticības dzīvei, ka nevis mēs vadāmies pāc kādu rokasgrāmatu priekšrakstiem vai speciālām „grēku tabulām”, bet, regulāri lasot Bībeli, Baznīcas dokumentus un garīgas grāmatas, dzīvojot aktīvu sakramentālo dzīvi draudzē, klausoties garīdznieku sprediķus, spējam izvērtēt, kas ir nāvīgs un kas nav nāvīgs grēks. Tas ir garīgā brieduma jautājums.

Balstoties uz Baznīcas mācību, ikdienišķus grēkus mēs nožēlojam un izsūdzam Svētās Mises sākumā, arī tad, kad izmeklējam savu sirdsapziņu. Nāvīgu grēku piedošanai ir nepieciešams Gandarīšanas sakraments. Lai arī nav tādu stingru priekšrakstu, būtu ieteicams, lai cilvēks, kuram šķiet, ka viņam nav nāvīgu grēku, vismaz reizi mēnesī pie grēksūdzes pieietu un izsūdzētu arī visus ikdienišķos grēkus. Jo bieži vien tieši grēksūdzē izgaismojas kāda mūsu dzīves šķautne un atklājas, ka kādu smagu grēku savā dzīvē neesam apzinājušies. Un tieši grēksūdzē Svētais Gars ar priestera starpniecību mums to atklāj. Tādējādi mēs varam pieņemt Svēto Komūniju katru reizi, kad piedalāmies Svētajā Misē, arī katru dienu.

 

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt