Mucenieki Liene Minoviča 4

„Katoļu Baznīcas Vēstneša” iepriekšējos numuros jau sākām nedaudz apskatīt jautājumu par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijā. Daudziem joprojām ir neskaidrības, jautājumi un visdažādākās versijas par to, kā patvēruma meklētāji un bēgļi dzīvo, ar ko nodarbojas, cik daudz naudas saņem. Lai gūtu skaidrību, apmeklējām patvēruma meklētāju izmitināšanas centru „Mucenieki”, kurā patlaban uzturas 48 cilvēki. Viņu vidū ir 15 bērni.

Mucenieku ciems atrodas aptuveni pusstundas braucienā no Rīgas centra. Padomju gados te bija padomju armijas karaspēka daļas pilsētiņa. Tagad ciematā ir arī patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs „Mucenieki”, kas tika atklāts 1998. gadā. Centra tuvumā ir vēl pāris padomju laika daudzdzīvokļu mājas, futbola laukums, kur vietējie kopā ar centra iemītniekiem uzspēlē futbolu, veikals, plaša zaļā zona.

Trešdienas rītā dzīve šeit šķiet salīdzinoši mierīga. „Diena šeit vienmēr sākas tikai ap pl.10 no rīta,” sasveicinoties skaidro centra „Mucenieki” vadītāja Edīte Pavlova. Tas tāpēc, ka patvēruma meklētājiem strādāt nav atļauts. Atļauju strādāt var iegūt vienīgi tad, ja uzturas centrā vairāk nekā deviņus mēnešus, neiegūstot ne bēgļa, ne alternatīvās personas statusu.

Centra iemītnieku rīcībā ir četras virtuves, datortelpa un apmācību klase, trenažieru zāle, bērnu istaba, bibliotēka un nelielas dzīvojamās istabas, kurās ir pa divām divstāvīgām gultām. Centra iemītniekiem tiek nodrošinātas naktsmājas, gulēšanai nepieciešamās lietas, bet par saņemto dienas naudu, kas ir 2,15 eiro dienā, sevi jāapgādā ar nepieciešamo pārtiku un higiēnas precēm. „Šai posmā viņi nesaņem nekādu pabalstu,” uzsver E. Pavlova. Laikā no pl. 6 līdz 23 centra iemītnieki var uzturēties ārpus „Muceniekiem”. Nakts jāpavada centrā. Lai uzturētos ārpus centra ilgāku laiku, jālūdz īpaša atļauja. 

Lasīt tālāk: Trešdienas rīts "Muceniekos"

Ziņu aģentūra BNS arhibīskapam jautāja, vai un kā Romas katoļu Baznīca Latvijā varētu iesaistīties bēgļu uzņemšanā?
Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs atzina, ka ir gatavs uzrunāt draudzes, lai lūgtu tās iesaistīties bēgļu uzņemšanā un integrācijā. Runājot par konkrētiem soļiem – kāda sieviete no Romas katoļu Baznīcas Latvijā jau ir piedāvājusi savu māju bēgļiem. Arhibīskaps par to ir informējis valdības vadītāju Laimdotu Straujumu.
Runājot par problēmu kopumā, arhibīskaps uzskata, ka vislabākais risinājums būtu bēgļus izmitināt valstīs, kas ir ģeogrāfiski pēc iespējas tuvāk šo cilvēku dzimtenei, un šos līdzekļus, ko Eiropas Savienības valstis izmanto bēgļu jautājuma risināšanai, novirzīt šīm valstīm kā atbalstu. Turklāt arhibīskaps uzskata, ka ir jārisina iemesli, kāpēc vispār bēgļi atstāj savu zemi – vai tie militārie konflikti, vai nabadzība, vai klimata pārmaiņas. Diemžēl mūsdienās politiskie mērķi ņem virsroku pār humanitārajiem. Peļņas kāre ir lielāka par vēlmi šos konfliktus atrisināt.
Arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs aicina Latvijas sabiedrību apliecināt vispārcilvēciskās vērtības un pieņemt 250 bēgļus no karadarbības skartajām valstīm, kā arī Latvijas amatpersonas bēgļu nometnēs izvēlēties tos cilvēkus, kas tiek vajāti reliģiskās pārliecības dēļ, īpaši Irākas un Sīrijas kristiešus.
Kristieši šajās kara skartajās valstīs ir visvairāk vajātā sabiedrības grupa. Piemēram, Irākā līdz 2003. gadam dzīvoja pat pusotrs miljons asīriešu kristiešu, taču šodien vairs tikai pusmiljons. Gandrīz miljons Irākas kristiešu šo pēdējo desmit gadu laikā ir devušies bēgļu gaitās, daudzi ir nogalināti. Viņi šajās zemēs ir dzīvojuši vairāku tūkstošu gadu garumā un vienmēr varējuši brīvi praktizēt savu reliģisko pārliecību. Šobrīd tas rada draudus viņu dzīvībai.
Nr. 15 (519) 2015. gada 8. augusts

„Nekādus bēgļus Latvijā”, „tie lopi tikai zog, posta un audzē taukus”, „ko citu var no aborigēniem sagaidīt” – šie komentāri rakstam par bēgļu kvotām beidzot palīdzēja saņemties un uz papīra izlikt sen loloto rakstu par bēgļu jautājumu. Eiropā un Latvijā. Ne tik daudz par politiku un likumdošanu, cik par cilvēcību. Nevēlos ne apgalvot, ne noliegt, ka Latvijai būtu jāuzņem lielāks skaits bēgļu, kā to pieprasa Eiropas Savienība, bet es domāju, viņi jebkurā gadījumā ir cilvēki un tā pret viņiem arī jāizturas. Vēlreiz atkārtoju, ka stāsts nav tik daudz par politiku, kā par cilvēkiem – viņu pagātni un nākotnes cerībām.

Līdz šim bēgļu jautājums Latvijā nav ieņēmis būtisku lietu. Turklāt pēc organizācijas „Patvērums „Drošā māja”” speciālistu domām, Latvija patiešām nav gatava uzņemt bēgļus. Līdz šim viņu skaits nav bijis liels (pašreiz „Muceniekos” dzīvo daži desmiti), un, pateicoties Eiropas Savienības projektam, ko īstenoja organizācija, bija iespēja rīkot valodas kurus un integrācijas pasākumus. Bet kas notiks, pasākumam beidzoties? Lielākā daļa no viņiem tiešām varētu nokļūt nelabvēlīgā situācijā un sākt „zagt”, jo valsts līmenī nav izstrādāta sistēma bēgļu integrēšanai sabiedrībā. Un, pēc komentāriem spriežot, arī mēs kā sabiedrība kopumā neesam šim solim gatava.

Lasīt tālāk: Bēgļi – vai tikai vieglas dzīves meklētāji un noziedznieki?

Pāvesta Franciska vēstījums Pasaules migrantu un bēgļu dienai 2015. gadā

Dārgie brāļi un māsas!
Jēzus ir „vislabākais evaņģelizētājs, un Viņš pats ir Evaņģēlijs” (Evangelii gaudium). Viņa rūpes, īpaši attiecībā pret visneaizsargātākajiem un atstumtajiem, mūs visus aicina rūpēties par visvājākajiem un ieraudzīt viņa ciešanu pilno vaigu jauno nabadzības un verdzības formu upuros. Kungs saka: „Jo es biju izsalcis, un jūs mani paēdinājāt; es biju izslāpis, un jūs man devāt dzert; es biju svešinieks, un jūs mani pieņēmāt. Es biju kails, un jūs mani apģērbāt; es biju slims, un jūs mani apmeklējāt; es biju cietumā, un jūs atnācāt pie manis.” (Mt 25,35-36) Zemes svētceļnieces un visu mātes Baznīcas misija ir mīlēt Jēzu Kristu, pielūgt Viņu, īpaši visnabadzīgākajos un atstātajos, kuru vidū ir arī migranti un bēgļi. Viņi ir tie, kas mēģina aizbēgt no smagajiem dzīves apstākļiem un jebkura veida briesmām. Tāpēc šogad Pasaules migrantu un bēgļu dienas tēma ir „Baznīca bez robežām – māte visiem”.
Baznīcai ir jāatpleš savas rokas, lai pieņemtu visas tautas bez izņēmuma un bez robežām un lai sludinātu visiem, ka „Dievs ir mīlestība” (1 Jņ 4, 8;16). Pēc savas nāves un augšāmcelšanās Jēzus uzticēja apustuļiem misiju kļūt par Viņa lieciniekiem un sludināt prieka un žēlsirdības Evaņģēliju. Vasarsvētku dienā ar prieku un drosmi viņi izgāja no Pēdējo Vakariņu vietas. Svētā Gara spēks bija lielāks par šaubām un neskaidrību un palīdzēja visiem saprast viņu sludināto vēsti katrā valodā. Tā jau no iesākuma Baznīca ir māte, kuras sirds bez robežām ir atvērta visai pasaulei. Šis mandāts turpinās divus tūkstošus gadu, bet jau no pirmajiem gadsimtiem šī misijas vēsts atklāja Baznīcas universālo mātišķību, ko pēc tam aprakstīja Baznīcas tēvi un pie kuras atgriezās Vatikāna II koncils. Koncila tēvi runāja par Ecclesia mater, lai izskaidrotu Baznīcas dabu. Jo Baznīca rada dēlus un meitas un „viņus iekļauj un pieņem ar rūpēm un mīlestību” (Lumen gentium).
Baznīca bez robežām un visu māte izplata pasaulē tikšanās un solidaritātes kultūru, saskaņā ar kuru nevienu nedrīkst uzskatīt par nevajadzīgu, ārpus savas vietas vai izstumjamu. Patiesi izdzīvojot savu mātišķību, kristīgā kopiena piepilda, virza un arī norāda ceļu, pacietīgi pavada, kļūst tuva lūgšanā un žēlsirdības darbos.

Lasīt tālāk: Baznīca bez robežām, māte visiem

Daudziem no mums šķiet dabiski doties uz dievnamu, uzkāpt pa baznīcas kāpnēm, apsēsties kādā no soliem un piedalīties Svētajā Misē. Un varbūt nemaz neesam ievērojuši, ka ne visiem tas ir tik vienkārši. Lai noskaidrotu, kā baznīcā jūtas cilvēki ar īpašām vajadzībām, pajautāju viedokli dažiem no viņiem. Šis ir aicinājums padomāt, ko varam darīt, lai ikviens baznīcā justos gaidīts.

Svarīgākā ir attieksme, nepieejamu baznīcu nav

2015 10 6

Laura, kurai ir kustību traucējumi, stāsta, ka tiek uz baznīcu patstāvīgi. Nevarētu uzkāpt vien tad, ja būtu ļoti stāvas trepes bez margām.

Viņa uzskata, ka galvenais ir cilvēku attieksme, ar to ir jāsāk. Varbūt daudzās baznīcās vēsturiski ir trepes un uzbrauktuves nav tik vienkārši uztaisīt, bet, ja cilvēki būs atsaucīgi un palīdzēs, tad vairāk cilvēku nāks uz baznīcu. Kādreiz, kā viņa atceras, bijis grūtāk. Tagad vairāk ievēro pašu cilvēku, nevis viņa ratiņkrēslu, aparātu vai to, ka viņam nav kāju vai roku. No otras puses, vienmēr būs cilvēki, kuri pukstēs, rādīs ar pirkstu, nesapratīs...

Laura atceras kādu atgadījumu, kas iepriecinājis ar cilvēku atsaucību: „Ar draudzeni Baibu, kura ir ratiņkrēslā, bijām sanatorijā Līgatnē. Viena fizioterapeite brauca uz Siguldas draudzi un sarunājām, ka viņa mūs aizvedīs un atvedīs. Mēs tikām iekšā, jo Siguldas katoļu baznīcai ir laba uzbrauktuve. Problēma bija, kad draudzenei vajadzēja uz labierīcībām. Bijām pabrīdinātas, ka tās ir nepieejamākas, tomēr apskatījāmies un sapratām, ja kāds palīdzēs, tad viņa tiks iekšā. Es nevarēju palīdzēt, jo neesmu fiziski tik stipra. Bet viņa saka: „Ejam pasaukt kādu!” Saku: „Es te nevienu nepazīstu.” Tomēr gāju skatīties. Redzu, nāk divas sievietes, paaicināju, un viņas labprāt palīdzēja. Vēlāk pat parunājāmies. Nepazīstami cilvēki, bet neatteica. Pirmie uzrunātie cilvēki palīdzēja.”

Lasīt tālāk: Cilvēki ar invaliditāti baznīcā. Vai viņus pieņemam?