2015. gada. 25. augustā zemes klēpī tika guldīts kapucīnu tēvs priesteris Oļģerts Aleksāns. Rīgas Sv. Franciska baznīca, kurā viņš kā prāvests kalpoja pēdējos dzīves gadus, bija pārpildīta. Pirmajās solu rindās par mūžībā aizgājušā priestera dvēseli lūdzās 80 garīdznieki, viņu vidū arī pieci bīskapi. Svēto Misi svinēja Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs.

Svētās Mises laikā sprediķoja kardināls Jānis Pujats, kurš teica: „Nav jābrīnās, ka franciskāņu garīgums kļuva tuvs priesterim Oļģertam Aleksānam, kurš Sibīrijas izsūtījumā grūtības piedzīvoja vēl bērna gados. Viņš saprata cietējus un nabagus, un daudzi ir pateicīgi viņam par palīdzību. Svētuma formula ir īsa, un tā ir ierakstīta Svētajos Rakstos, proti, tev būs mīlēt Dievu vairāk par visu, bet tuvāko kā sevi pašu. Tā ir ļoti skaidra formula, un tajā ir ietvertas ļoti augstas prasības, kuras mēs mācāmies piepildīt visa mūža garumā.”

Arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs dievkalpojuma noslēgumā aicināja mācīties no tēva Oļģerta Aleksāna dzīves piemēra un citiem šīs paaudzes priesteriem, kuri ciešanas pieņem ar lielu pazemību un mieru: „Pēdējos divus gadus, kad dzīvoju Garīgajā seminārā, redzēju, kā viņš [tēvs Oļģerts Aleksāns] turējās. Pēdējos gadus viņš trīs reizes nedēļā brauca uz dialīzi. Pēc tām viņam bija nespēks. Problēmas bija ne tikai ar nierēm, bija vēl citādas kaites. Es redzēju, kā viņš to pieņem ar pilnīgu sirds mieru, un nav nekāda dumpja, neapmierinātības, kurnēšanas.” Viņš arī uzsvēra tēva Oļģerta pieticību un to, ar cik vieglu roku tērēja rīcībā esošos līdzekļus semināristu labā. „Viņš apģērba viņus [semināristus] ar puskažociņiem, lai ziemā nav auksti. Pa vienam, pa vienam gāja uz tirgu un pirka, un deva viņiem. Jā, viņš dzīvoja kā īsts mūks, nabadzībā, bet naudu, kas viņam bija, deva cilvēkiem,” teica arhibīskaps.

Lasīt tālāk: Pazemīgais kapucīnu tēva Oļģerta Aleksāna kalpojums

Ziņa par tēva Oļģerta Aleksāna nāvi nebija pēkšņa. Viņš tam gatavojās ilgi. Diemžēl nevarēju būt lielajā pavadītāju pulkā, kad viņa miesa tika guldīta zemē. Skatoties internetā ievietotās fotogrāfijas, izjutu, ka tie bija patiesi svētki. Bēru liturģija ir mums, dzīvajiem, tā ir iespēja no jauna ieticēt mūžīgai dzīvei un Dieva mīlestībai, kā arī priecāties par svēto sadraudzību. Tēvs Olģerts ir tepat, netālu. Daudzajiem ziediem uz viņa kapa gribu pievienot savu nelielo liecību par šo īpašo parasto cilvēku.

Mūsu dzīves ceļi sakrustojās manā bērnībā, laikā, kad tēvu Oļģertu tikko kā iesvētīja par priesteri un viņš kļuva par Rīgas Sv. Franciska baznīcas vikāru. Tajā gadā gatavojos pieņemt Pirmo Svēto Komūniju. Reizi nedēļā mamma veda mani no Juglas uz toreizējo Kijevas ielu pie prāvesta Vladislava Treibšas, kurš savā istabiņā mani diezgan stingri izjautāja par apgūto no plānās katehisma grāmatiņas, centīgi izdibinot, vai saprotu teiktās atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, vai arī esmu iemacījusies tās mehāniski. Jutu milzīgu pietāti un mulsu. Tad pienāca eksāmena diena un prāvests atzina, ka varu līdz ar citiem desmit bērniem iet pie grēksūdzes un pieņemt Kunga Miesu. Viņš lūdza atnākt dienu pirms grēksūdzes, laikā pirms Svētās Mises, lai „jaunais priesteris varētu parādīt, kur ir biktskrēsls, kā sūdzēt grēkus, un iepazīstinātu ar Baznīcu”. Jaunais priesteris izrādījās tēvs Oļģerts. Šis nosaukums viņam „pielipa”, un man viņš uz visiem laikam palika par jauno priesteri. Toreiz viņš mani sajūsmināja – bija draudzīgs, laipns, pirmo reizi pieredzēju, ka varu, baznīcā esot, pajautāt par visu, kas nav skaidrs. Turklāt viņš veltīja laiku tikai man, kas toreiz man šķita īpaši vērtīgi un neparasti.

Lasīt tālāk: „Jaunais priesteris”

08 Lola Foto no māsu kalpoņu arhīva

Marijas māsu kalpoņu kongregācijas māsa Leonīda Tatarčuka 6. decembrī piedalījās rīta Svētajā Misē Rīgas Sv. Jāzepa draudzē. Izgājusi no baznīcas, viņa devās virzienā uz mājām, kā katru rītu. Līdz mājām viņa tomēr nenonāca. Māsa tika meklēta visu nedēļu. Pagaidām nav zināms, kādu notikumu rezultātā iestājās viņas nāve un vai tas noticis vietā, kur tika atrastas mirstīgās atliekas. Skaidrs ir tas, ka māsa tika noslepkavota. Svētdien, 14. decembrī, viņas mirstīgās atliekas atrada netālu no Ķīpsalas klostera, kur viņa dzīvoja. Bēres notika 19. decembrī.

Dzīve kā vienkārša skapulāra medaljona aukliņa

Māsa Leonīda Tatarčuka, klostera vārdā Magdalēna no Jēzus Krusta, piedzima 1935. gadā Baltkrievijā (toreizējā Polijas teritorijā), Vitebskas apgabalā, Geņeva Baļšoje sādžā kā jaunākā septiņu bērnu ģimenē.

Jau no sešu gadu vecuma Leonīda jeb Ļoņa, kā viņu dēvēja vistuvākie, palīdzēja vecāku saimniecībā, ganīja lopus. Pabeidza vien piecas klases baltkrievu skolā, tomēr daudz vairāk viņu uzrunāja katehisma nodarbības poļu valodā, kas notika 7 km attālajā draudzes baznīcā Lučajā. Katehēzēs dzirdētais mazo meiteni tā sajūsmināja, ka viņa nemitējās mudināt savu tēti, kas bija nedaudz vienaldzīgs pret baznīcā notiekošo, biežāk apmeklēt Svēto Misi. Līdz mūža galam māsa Leonīda dedzīgi lūdzās par savas ģimenes locekļiem. Dievs uzklausīja savas kalpones neatlaidību – tētis nāves stundā pieņēma sakramentus, līdzīgi arī vecākie brāļi, kas kara jukās bija nonākuši Krievijā, Vācijā un Anglijā.

Ilgas veltīt savu dzīvi Dievam Leonīdas sirdī dzima jau agri – trīspadsmit gadu vecumā, tomēr pagāja vēl daudzi gadi, līdz viņa varēja īstenot savu aicinājumu. Bieži mērojot 7 km tālo ceļu uz draudzes baznīcu, lūdzoties Rožukroni, viņa vēlējās būt viena ar Dievu. Kā vēlāk savās atmiņās atcerējās – draudzes prāvests esot viņai teicis: „Cik žēl, ka tu neesi puika, no tevis sanāktu ļoti labs priesteris!” Viņu nav pievilkušas jauniešu izklaides, nelabprāt apmeklējusi dejas – ja nu vienīgi savas draudzenes dēļ, bet, atgriežoties no tām, vienmēr apstājusies pie krusta ceļa malā, lai palūgtos. Tur vienmēr jutās labi.

Kara gadi smagi skāra ģimeni. Divi no brāļiem tika aizvesti uz darba nometni Dahavā, tomēr brīnumainā veidā izglābās no nāves. Piedzīvojot badu pēckara gados, Leonīda kopā ar vecākiem devās uz Komas Republiku Krievijā, kur smagi strādāja meža darbos. Tomēr ilgi tur nepalika – jo tuvumā nav bijis baznīcas. Vēlāk sekoja uzaicinājums no brāļa Česlava doties uz Rīgu, kur Leonīda ieradās 1959. gadā. Viņa strādāja smagus darbus rūpnīcās, rūpējās par citiem ģimenes locekļiem, kopa slimo mammu. Kā vēlāk pati atzina – izmantoja katru izdevību, lai cilvēkiem, ar kuriem kopā strādāja fabrikā, stāstītu par Dievu, par mūžīgo dzīvi. Katru dienu apmeklēja Svēto Misi, daudz lūdzās…

Ejot gadiem, aizvien skaudrāk izjuta sāpes par to, ka Padomju Savienībā, kur tika iznīcināta klosterdzīve, nevarēs īstenot savas lielākās ilgas – iestāties klosterī… Māsa Leonīda savās atmiņās atcerējās, kā lūgusies šajā nodomā Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā pie Aglonas Dievmātes svētgleznas, sakot Dievam: „Ja jau Tu mani nekur neaicini, tad lai vismaz pazūd ilgas pēc klosterdzīves!” Tajā laikā viņa vēl nenojauta, ka satiks četras sev līdzīgi domājošas sievietes, ar kurām kopā 1972. gadā tiks uzņemtas Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsu kalpoņu kongregācijā Lietuvā un vēlāk veidos māsu kalpoņu kopienu Latvijā.

Lasīt tālāk: Māsa kalpone Leonīda (1935 – 2014)