20150901 1228 IMG 6785 Foto: Māris Apsītis

2015. gada 1. septembris. Jauns mācību gads. Rīgas Katoļu ģimnāzijā (RKĢ) tas atnācis līdz ar jaunu skolas direktori. Turpmāk direktores pienākumus pildīs līdzšinējā ticības mācības skolotāja Anna Jermakoviča. A. Jermakoviča RKĢ kolektīvam pievienojās aizvadītajā mācību gadā, tomēr varētu teikt, ka tā bija atkal atgriešanās, jo viņas ceļš ģimnāzijā aizsākās jau pašos skolas sākumos – no 1992. līdz 2002. gadam viņa bija RKĢ matemātikas un ticības mācības skolotāja.

Tiem, kas vēlas iepazīt jauno RKĢ direktori, kā jūs ar sevi iepazīstinātu?

Globāli ņemot, esmu meita saviem vecākiem, sieva savam vīram, māte saviem dēliem, vecāmāte saviem diviem mazbērniem. Tas ir pirmais, kas es esmu. Tad es esmu Dieva bērns. Esmu bijusi RKĢ ticības mācības un matemātikas skolotāja, sākot no skolas dibināšanas dienas, tas ir, 1992. gada 1. oktobra, līdz 2002. gada novembrim, tad es aizgāju strādāt uz Izglītības un zinātnes ministriju. Toreiz ieviesa jaunu mācību priekšmetu – ētiku un kristīgo mācību. Es tur palīdzēju un četrus gadus nostrādāju. Tad četrus gadus strādāju Rīgas Juridiskajā augstskolā. Pēc tam veltīju kādu laiku savam pirmajam mazbērnam. Tad vadīju vienu bērnudārzu un pērn atsāku strādāt RKĢ par ticības mācības skolotāju. Un nodibinājums izvēlējās, ka es varētu vadīt skolu.

Kāpēc jūs piekritāt?

Es ilgi domāju, un man trīs reizes lūdza, līdz es piekritu. Es vienkārši zinu, ka Rīgas Katoļu ģimnāzija ir laba lieta, tāpēc arī piekritu turpināt citu aizsākto darbu.

Kas, jūsuprāt, ir labā lieta ģimnāzijā?

Vispirms tie ir absolventi, jo skolu reitingi parasti tiek veidoti pēc sasniegumiem olimpiādēs un absolventiem, kas viņi ilgākā laika posmā ir. Piemēram, šīs skolas absolventu rindās ir pieci priesteri, ir ārsti, juristi, finansisti, politisko partiju pārstāvji, viens absolvents strādā Finanšu ministrijā. Tagad aktīvajā vecumā ir tieši pirmo izlaidumu absolventi, kuri parāda šos sasniegumus. Viņiem tagad ir ap 35 gadiem. Skolu vienmēr redz pēc tās augļiem. Un šie augļi ir absolventi.

Otrkārt, mēs piedāvājam katolisko ticības mācību – katrā klasē ir divas ticības mācības stundas nedēļā. 12. klase kārto nopietnu eksāmenu. Vecāki ir teikuši, ka bērni sagatavoti tik labi kā semināram. Viņi arī saka, ka pašiem būtu nepieciešamas papildlekcijas, lai panāktu bērnus zināšanās. Tas ir pozitīvi. Un zināšanas ir nepieciešamas, jo nevar pazīt Dievu, ja nezini, kas Viņš īsti ir.

Lasīt tālāk: Jaunā Rīgas Katoļu ģimnāzijas direktore

gsdgsgsd

No kreisās: māsa Elija un māsa Marija sarunā ar Daci Stirāni.

2015.gada augusta otrajā pusē Ikšķiles Karmela klosteri apmeklēja Esenes Karmela klostera bijusī priore māsa Marija Renata no Svētā Gara, kuru ciemos uzaicināja Ikšķiles klostera vadītāja māsa Elija. Māsa atbrauca tikai uz īsu laiku un kopā ar māsu Eliju piekrita īsai intervijai.

Kā Jums patīk Ikšķiles klosteris, vai nav par lielu?

Klosteris ir skaists un par lielu arī nav. Ja māsu skaits pieaugs, tad ir labi, ja ir vairāk vietas. Jo klauzūra tomēr zināmā veidā ir ierobežojums, jo māsas to neatstāj, neiziet ārpus tā sienām, tāpēc ir labi, ka ir vairāk vietas nekā parastos klosteros.

Vai nav kopumā tā, ka klosteros paliek mazāk māsu, ka klosteri ir palikuši pustukši?

Jā, tāda tendence ir. Pēdējos gados Vācijā ir aizslēgti divi vai trīs karmela klosteri. Tomēr jāatzīst, ka klauzūras klosteros aicinājumu skaits ir lielāks nekā citos. Interesanti, ka aicinājumu skaits ir lielāks tajos klosteros, kur ir saglabājusies dzīve Avilas Terēzes garā. Lielāks skaits aicinājumu mūsdienās ir tieši klauzūras tipa klosteros

Lasīt tālāk: Gandrīz cita pasaule – klauzūra

14 IMG 7188Foto no personīgā arhīva.

Laine Tabora jau gadu Romā studē gregorisko mūziku. Šobrīd viņai ir studiju brīvlaiks un, nesen apmeklējusi gregorikas kursus Venēcijā, viņa uz mazu brīdi atgriezusies Latvijā, lai gatavotos liturģiskās mūzikas dienām Ludzā. Kādā ceturtdienas vakarā satiekamies, un Laine man pastāsta par savu pieredzi ceļā uz studijām un kā viņai šajā laikā ir veicies.

Kā sākās tavs ceļš uz Itāliju?

Es vienmēr esmu dziedājusi koros un muzikāli darbojusies arī Baznīcā. Kad mācījos 3. kursā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, sāku Salaspilī strādāt par diriģenti. Sapratu, ka visa atbildība, ko dziedāt Svētās Mises laikā, ir man. Jau agrāk biju diriģējusi, bet tagad man pašai vajadzēja par visu būt atbildīgai. Nonācu pie apziņas, ka ir svarīgi zināt, kāpēc tiek izvēlēts konkrēts repertuārs: kāpēc dziedam, ko dziedam, kāda tam ir liturģiskā nozīme. Nevar dziedāt vienkārši skaistas dziesmas tikai tāpēc, ka tās ir skaistas. Tajā laikā man dzima vēlēšanās kaut ko tādu mācīties. Pamazām sāku par to interesēties. Bet Latvijā un latviešu valodā nekas daudz par Baznīcas liturģisko mūziku nebija atrodams. Lasīju citās valodās. Kaut kādu minimumu uzzināju. Un to arī liku lietā, strādājot ar kori, diriģējot baznīcā.

Tuvojās studiju noslēgums, domāju, ko tālāk darīt. Negribējās turpināt mācīties maģistrantūrā pedagoģiju. It kā patīk strādāt ar bērniem un cilvēkiem, bet negribas to mācīties. Varbūt vēlāk, bet ne uzreiz pēc šīm studijām. Arī par diriģentiem domāju, bet tas palika otrajā plānā. Sāku domāt, kas man ir sirdī, ko patiešām gribas. Parasti cilvēki ilgojas pēc tā, lai viņu darbs būtu hobijs. Var būt tā, ka darbs ir patīkams, bet var būt arī tā, ka tu par to dedz. Nonācu pie tā, ka mani ļoti interesē Baznīcas mūzika. Šis lauciņš Baznīcai ir ļoti nozīmīgs un vajadzīgs. Šobrīd daudzi nezina, kā rīkoties, kad, kur, kā spēlēt. Sāku meklēt, kur ir augstskolas. Kādu laiku biju interesējusies par itāļu valodu, mācījusies to hobija līmenī. Nodomāju: ja jau mācos itāļu valodu, tad varbūt sākt nopietnāk mācīties un braukt uz Itāliju. Izlasīju, ka tur ir Pontifikālā, tātad pāvesta augstskola. Itāliski nosaukums ir Pontificio Istituto di Musica Sacra. Skan ļoti skaisti!

Lasīt tālāk: "Ja tas sirdī ir no Dieva, tad Viņš arī rūpēsies, lai tas piepildās"

janis melnikovs foto22Foto: Justīne Buliņa

Latvijā pamazām veidojas jezuītu kopiena. Tēvam Aļģim (Algimantas Gudaitis SJ) ir pievienojies arī priesteris Jānis Meļņikovs SJ, kas pēdējos divus gadus studēja garīgo pavadību Čikāgas Lojolas universitātē. Tur iegūtais maģistra grāds ir profesionāls, kas nozīmē, ka pirmais gads bija akadēmiski ievirzīts, bet otrajā gadā vadītas rekolekcijas, izieta garīgā pavadītāja prakse. Tēvs Jānis konkretizē, ka ir specializējies tieši jezuītiem raksturīgajā garīgajā pavadībā. „Es pats vēlējos to iepazīt, jo mana formācija bija Rīgas Garīgajā seminārā. Tad es aizgāju pie jezuītiem un tikai tad sākās mana ignāciskā formācija – vispirms divi gadi Anglijā un tad divi gadi ASV. Es [garīgajā pavadībā] nedodu direktīvas, kā dzīvot, bet pavadu cilvēku viņa dzīvē,” saka Jānis Meļņikovs.

Ko nozīmē garīgā vadība?

Manā gadījumā tā [studijās] nebija akadēmiski iztirzāta tēma, bet gan vairāk darbs ar sevi, pašanalīze, pašrefleksija. Darbi, ko rakstīju, bija ļoti orientēti uz to, kā [lekcijās dzirdēto] es to personīgi izdzīvoju, saprotu un pielietoju savā dzīvē un pēc tam kā garīgais pavadītājs.

Garīgo pavadību es saprotu kā viena kristieša palīdzību otram kristietim atrast vai kļūt jūtīgākam pret Dieva darbību dzīvē un atbildēt uz Dieva aicinājumu.

Kā cilvēks var palikt jūtīgāks?

Tas nozīmē būt uzmanīgam, vērīgam pret to, kā Dievs darbojas. Negribu norādīt ļoti specifiski, kur ir Dievs, jo manā gadījumā tur var būt Dievs, bet otram cilvēkam nebūt.

Lasīt tālāk: „Ja nav Dieva, tu nevari nemaz pastāvēt”

kibulis Foto no personīgā arhīva.

Priesteris Gregors Kibulis apkalpo Suntažu, Lēdmanes, Lauberes un Meņģeles katoļu draudzi. Šogad maijā viņš atzīmēja 55. gadadienu kopš ordinēšanas priestera kārtā. Lai gan jau pārkāpis 80 gadu slieksni, vikārs joprojām ir dedzīgs un enerģijas pilns, arvien gatavs sēsties pie auto stūres, lai dotos pie savas draudzes ļaudīm un būtu klāt viņiem svarīgos dzīves brīžos. „Priesterim savā ceļā nākas piedzīvot gan prieku, gan cieņu, gan arī daudz ciešanu, bet viss ir pārejošs,” saka G. Kibulis, un viņa dzīves ceļš ir tam spilgts apliecinājums.

Priesteris Gregors dzimis 1933. gada 5. janvārī Ludzas rajona Zvirgzdenes pagastā piecu bērnu ģimenē, kur kopā draudzīgi sadzīvoja trīs Kibuļu paaudzes. „Toreiz ik svētdienu mērojām septiņus kilometrus garo ceļu uz baznīcu. Mūsdienās ir citādi – jaunie vecos ar auto atvizina līdz baznīcai un paši dodas prom, bet mēs uz dievnamu pāri pļavai gājām basām kājām, jo dzīvojām samērā nabadzīgi un kurpes bija jāsaudzē. Pienāca laiki, kad brīvprātīgi piespiedu kārtā nācās stāties kolhozā, bet ceļš uz Sibīriju tāpēc mums gāja secen. Tiku redzējis daudz sāpju, kā tiek izvesti gandrīz visi radi. Mums bija aptuveni desmit hektāru zemes, divus gadus gāju ganos pie svešiem. Svaigu gaļu varējām dabūt tikai tad, kad atbrauca ciemiņi – mamma gatavoja vistu, un arī mums tika, ja palika pāri. Žāvēts speķis gan vienmēr bija bēniņos, taču uz to pat skatīties negribējās. Arī saldumus nedabūjām, iespējams, tāpēc man joprojām ir saglabājušies stipri zobi,” bērnību atceras G. Kibulis.

Lasīt tālāk: Nekad nezaudējiet ticību sev un Dievam!