fsafafasff

Intervija ar izrādes "Mācekli" režisoru Viesturu Meikšānu

2015. gada 26. martā Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) pirmizrādi piedzīvoja režisora Viestura Meikšāna iestudētā vācu dramaturga Mariusa fon Maienburga luga „Moceklis” (Märtyrer). Latviešu tulkojumam gan dots nosaukums „Māceklis”. Lomās trīs JRT aktieri - Elita Kļaviņa, Vilis Daudziņš un Gatis Gāga, kuri nepilnu divu stundu ilgajā izrādē ar teksta, kustību un pat tērpu palīdzību spilgti izgaismo mūsdienu sabiedrībai aktuālas problēmas – spējas uzklausīt un diskutēt neesamību, vērtību relatīvismu un fanātisma bīstamību. 

Izrādes pieteikumā lasām: „Benjamiņš atsakās piedalīties skolas peldēšanas nodarbībās, jo tiek aizskartas viņa reliģiskās jūtas. Viņš ir sācis studēt Bībeli un pārmācīt skolotājus.” Vispirms, jāuzteic režisors V. Meikšāns, kurš nav nobijies JRT iestudēt vēl vienu ar reliģiju/ticību saistītu izrādi, lai gan tas neizbēgami noved pie vēlmes salīdzināt to ar JRT pāris gadus iepriekš Ineses Mičules iestudēto izrādi „Fundamentālists”.

Izrāde nav viegla, īpaši tāpēc, ka nesniedz gatavas atbildes uz daudzajiem uzdotajiem jautājumiem: kas esmu es vai cik manī no Benjamiņa, bioloģijas skolotājas, direktora, pārējo? Taču tieši tāpēc vēl vairāk vērts to redzēt. Teikt – nekas, nozīmētu melot. Varbūt visgrūtāk ir ieraudzīt uz skatuves arī sevi.

Interesanti režisors risinājis lomu sadali, jo visi trīs aktieri izrādes laikā kļūst kādā mirklī par Benjamiņu. Varētu šķist, ka abiem vīriešu kārtas aktieriem vislielāko drosmi prasīja izģērbšanās gandrīz kailiem, taču pēc izrādes man tīk domāt, ka daudz lielāku drosmi reizēm vajag nevis, lai izģērbtos fiziski, bet lai atkailinātos un atkailinātu garīgi, uzdodot sev un citiem neērtus jautājumus, uz kuriem ērtās, reizēm politkorektās atbildes sāk skanēt banāli. Tieši to, manuprāt, atklāj izrāde „Māceklis”.

Pēc izrādes man arī ir pāris jautājumi režisoram, un viņš piekrīt tikties, jo, kā pats vēlāk atzīst, viņam ir svarīgi runāt un rosināt diskusijas par sabiedrībā aktuālām tēmām. Saruna norit lidostā, īsu brīdi pirms V. Meikšāns iekāps lidmašīnā, lai dotos uz Indiju. Pie Skolotāja. Ar savu darbību apliecinādams sarunas gaitā pausto piekrišanu filozofam Arnim Rītupam, ka „sarunas iespējamas starp cilvēkiem, kas turpina meklēt atbildes...”Viņš, par laimi, turpina meklēt un sarunāties.

Lasīju, ka vispirms esat vēlējies iestudēt citu Mariusa fon Maienburga lugu. Kāpēc beigās uzvarēja „Māceklis”?

Tur bija ļoti vienkārši, pragmatiski, tik daudz biju strādājis ar to otru lugu, ka vienā brīdī tā man apnika. Tik vienkārši. Es vēlreiz pārlasīju „Mācekli” un ļoti strauji izdomāju ņemt tomēr to.

Kā radās ideja apspēlēt tēlu maiņu?

Tā ir radoša ideja. Šie trīs aktieri man bija paredzēti iepriekšējā lugā. Kad pārmainīju materiālu, sapratu, ka ar šiem trīs aktieriem varu izspēlēt astoņas lomas. Un līdz ar to man automātiski izveidojās vēstījums, ka nav īsti robežas, nav konflikta. Konflikts patiesībā ir konstrukcija. Katrā cilvēkā ir šie daudzie pretrunīgie tēli.

Kā jūs skatāties uz to, ka mūsdienās, ko faktiski var uzskatīt par sekulāru laikmetu, tieši ticība ir kļuvusi par asu diskusiju un konfliktu iemeslu. Vai nevajadzētu dominēt ekonomiskiem jautājumiem?

Tur jau tā lieta, ka reliģiskā sabiedrības daļa sāk ietekmēt un nepatīkami ietekmēt sekulāro daļu. Tāpēc tā sāk runāt un kaut kādā ziņā aizstāvēties. Ja reliģiskā daļa nebūtu tik vardarbīga, tad viss būtu kārtībā un mierīgi. Šajā gadījumā, protams, es runāju par vācu kontekstu, islāma tradīcijas konfrontāciju. Konservatīvie vācieši jūtas apdraudēti. 

Lasīt tālāk: Visgrūtāk uz skatuves ieraudzīt sevi

Līdz 10. jūnijam 2015. gada izstāžu zālē „Arsenāls” (Vecrīgā, Torņa ielā 1) bija skatāma izstāde „Daudzveidība vienotībā” – 5. Rīgas starptautiskās tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāles „Tradicionālais un laikmetīgais” galvenā ekspozīcija.

Izstādes veidotāji ir aicinājuši māksliniekus radoši un inovatīvi atbildēt uz jautājumiem: Kā dažādas nacionālās kultūras pauž savu identitāti globālajā mērogā un mūsdienu sabiedrībā? Vai tēmas ietvaros iespējams veidot mākslas darbu, kas aktualizētu vai palīdzētu atrisināt laikmeta asākās problēmas sociālā, politiskā un kultūras aspektā?

Žūrija ekspozīcijai atlasīja 85 mākslinieku darbus no 29 valstīm. To vidū ir arī katoļu vidū labi pazīstamās mākslinieces Tatjanas Aleksandras darbs „Kalnā kāpēji” (attēlā).

Izstāde ir interesanta, jo ļauj redzēt, cik formas un satura ziņā atšķirīgus meklējumu ceļus izvēlās mākslinieki, kas viņus interesē, satrauc. Vairākos darbos ieskanas arī reliģijas tematika, ne vienmēr pozitīvā nozīmē. Interesanti redzēt, kā skatījums uz lietām atšķiras atkarībā no valsts, kuru mākslinieks pārstāv. Izstāde mudina domāt, ka mūsu identitāte tomēr ir cieši saistīta ar vēsturi. Kopumā izstāde atstāj godprātīgi veikta darba iespaidu un bagātina skatītāju pieredzi.

Nr. 9 (513) 2015. gada 9. maijā

meklejote

18. aprīlī Baltkrievijā, Minskā, notika godināmajam latviešu bīskapam Boļeslavam Sloskānam veltīta starptautiska konference, kurā piedalījās arī viesi no Šveices, Beļģijas, Polijas un Latvijas.

Baltkrieviju un Boļeslavu Sloskānu vieno ciešas saites, jo tieši Mogiļevas un Minskas diecēze bija pirmā vieta, kur latviešu garīdznieks sāka kalpot par bīskapu pēc slepenās iesvētīšanas Maskavā 1926. gadā. Lai gan gadu vēlāk padomju vara jauno bīskapu apcietināja un sākās viņa skaudrais moku ceļš cietumos un lēģeros, viņš vienmēr dedzīgi lūdzās par viņam uzticēto Dieva tautu Baltkrievijā. Baltkrievu katoļi ar lielu pateicību to piemin joprojām, ko apliecināja arī latviešu bīskapam veltītā konference.

Kāda bija konference, kādas atziņas tā izkristalizēja un kāds izvērtās šis svētceļojums kopumā – par to savos iespaidos ar “Katoļu Baznīcas Vēstneša” lasītājiem dalās Latvijas Radio žurnāliste Baiba Kušķe.

Ceļā uz Minsku dodamies piektdienas, 17. aprīļa, rītā. Esam septiņu cilvēku grupa. Mūsu vadītāji ir priesteri Andris Kravalis un Andris Marija Jerumanis, kuri jau ilgus gadus neatlaidīgi rūpējas par bīskapa Sloskāna piemiņas saglabāšanu un aktualizēšanu. Grupā ir arī Dace Rutka un Diāna Golubecka no Latvijas Ārlietu ministrijas, režisore Dzidra Smiltēna, filmas par Sloskānu autore, publicists Arnis Šablovskis un es, šo rindu autore.

Pirmā mūsu apstāšanās vieta ir vēl Latvijā, Aglonas bazilikā, kas ir gluži likumsakarīgi, jo Aglonas bazilikas kriptā atrodas bīskapa Boļeslava Sloskāna atdusas vieta. Individuāli palūdzamies pie tās, bet turpat blakus esošajā Kripta kapelā, kas veltīta bīskapa godam, abi priesteri mūsu mazajam pulciņam notur Svēto Misi. Ir ļoti silta un vienojoša noskaņa un sajūta, ka esam saņēmuši paša bīskapa svētību mūsu ceļam.

Aglonas bazilikas priesteris Daumants Abrickis parūpējies, lai mēs ceļam stiprinātos arī „miesīgi”, un bazilikas ēdnīcā tiekam pacienāti ar zupu un ļoti gardām pankūkām. Paldies saimniecēm par dāsnajām porcijām un smeķīgo mielastu!

Aglonas spirdzināti, dodamies tālāk. Vēl uz Latvijas zemes palūdzamies Rožukroni. Izskan lūgšanas par veiksmīgu ceļu, par labu sadraudzību, par Latviju un Baltkrieviju. Viens no maniem lūgumiem ir atgriezties no svētceļojuma mājās ar kādu svarīgu atziņu. Tad vēl nenojaušu, ka šis lūgums tiks piepildīts ar uzviju, un šīs dienas sniegs tik daudz iespaidu, emociju un pārdomu.

Lūk, klāt arī Baltkrievijas robeža. Kā allaž robežkontroles punktos pārņem satraukums par neparedzamiem sarežģījumiem, bet viss norit veiksmīgi. Iespējams, veiksmes ķīla ir priesteris A. Kravalis, kurš pašaizliedzīgi uzņēmies šefību pār grupu un pacietīgi, izsmeļoši un arī gana ilgi sniedzis atbildes uz visiem kaimiņu robežsargu jautājumiem.

Iebraucot Baltkrievijā, ar lielu interesi pētu šo zemi, jo te esmu pirmo reizi, un manu priekšstatu par to veidojusi galvenokārt Latvijas mediju telpa, kurā dominē ne pārāk pozitīvi viedokļi. Tagad varu pārliecināties savām acīm. Un es ieraugu tīru un sakoptu valsti ar apstrādātiem laukiem, kārtīgām lauku sētām, kuru mājas visbiežāk krāsotas baltkrieviem raksturīgajā balti zilajā krāsu salikumā. Nekur neredzu postažu ar aizaugušiem laukiem un pamestām, sabrukušām mājām, kāda diemžēl paveras daudzviet Latvijas laukos. Bet, iespējams, ir pārsteidzīgi izteikt šādus spriedumus, Baltkrievijas ainavu, vērojot vien caur busiņa logu. Taču pirmais iespaids patiešām ir labs!

Lasīt tālāk: Meklējot patiesības un piedošanas liecinieka pēdas Baltkrievijā

etiopiescaron u raksts 7.gsEtiopiešu raksts 7.gs. Latinu raksts 7 gsLatīņu raksts 7.gs.

Vecrīgā, Rīgas Domes vestibilā, atklāta sakrālās kaligrāfijas izstāde „Epistulae Christianae”. Tā būs apskatāma no 6. līdz 20. martam.

Izstādē eksponēti paleogrāfisku rakstu un manuskriptu atveidojumi no vēlā antīkā perioda un agrīnās kristietības līdz pat viduslaikiem un mūsdienām.Izstādē aplūkojamas senu kristiešu ticības apliecību, lūgšanu un Svēto Rakstu fragmentu precīzas kopijas, kas sniedz priekšstatu par kristietības rakstu kultūras īpašo skaistumu, kā arī ieskatu reliģisku tekstu atveides principu vēsturē. Vēsturiskie teksti bieži ir rakstīti ar melnu tinti, bet ir arī krāsaini. Tie tiek greznoti ar krāšņiem zīmējumiem, kuri ieņem gandrīz patstāvīgu vietu līdzās tekstuālajam vēstījumam. Apbrīnas vērti ir dažādie burtu un zīmējumu vijumi, kā arī neparastie krāsu salikumi, kas ir pamanāmi un uzrunājoši. Šķiet, mūsdienu māksliniekiem būtu vērts redzēt šos darbus, lai sev atgādinātu, ka arī teksta atveide var būt māksliniecisks izaicinājums. Teksti sniedz ieskatu kristietības vēsturē, kas vienlaikus ir arī Eiropas vēsture tāpēc, kā uzsver izstādes veidotāji, būtiski ikvienam eiropietim. Kristietības ideju izplatība Eiropā notika ar dažādu valodu rakstiem – kirilicas, grieķu, latīņu, koptu, glagolicas, armēņu un eiropiešu, tie reprezentē Eiropas bagātīgo mantojumu un tāpēc izvēlēti izstādei.

Lasīt tālāk: Rīgā atklāta sakrālās kaligrāfijas izstāde

sakralas arhitekturas izstade 2

Līdz 15. martam 2015, gada  Rīgas Svētā Pētera baznīcā apskatāma izstāde „Lietuvas sakrālā koktēlniecība un koka arhitektūra”. Tā ir divdaļīga izstāde – veidota no Veisiejas pašvaldības „Svētā Jurģa koka skulptūru konkursa” (2008 – 2012) laureātu darbiem un Lietuvas koka baznīcu lielformāta fotogrāfijām. Ar izstādi Latvijā tiek svinēta Lietuvas Valsts atjaunošanas gadadiena, kas tiek svinēta 16. februārī.

Lietuvā svētais Jurģis (latviski Juris) tiek uzskatīts par otro nozīmīgāko svēto1Tradīcija vēsta, ka svētais Jurģis bija viens no Romas imperatora Diokletiāna labākajiem karavīriem. Kad imperators pieprasīja, lai visi kristieši pielūdz pagānu dievus, svētais Jurģis to vairakkārt atteicās darīt, tāpēc tika sodīts ar nāvi. Gadsimtu gaitā leģenda papildinājās ar mitoloģisku stāstu par to, ka svētais Jurģis, glābdams valdnieka meitu, nogalina pūķi, kā rezultātā daudzi cilvēki pievēršas kristietībai. Kā vēstīts izstādes pieteikumā, „šī svētā būtības un Dieva piešķirtās misijas izpratnē nav nedz skumju, nedz nostaļģijas, jo Jurģis droši un jēgpilni pārvalda situāciju un ar to atšķiras no citiem svētajiem”. 

Savu skatījumu uz lietuvisko sv. Jurģa mītu darbos atspoguļojuši vairāki zināmi lietuviešu mākslinieki, tai skaitā Rimants Zinkevičs, Vītauts Jackūns, Valentīns Butkus, Jozs Videika u.c. Izstādē eksponētās svētā Jurģa skulptūras veidotas Lietuvas koktēlniecības tradīcijās, bet ir arī mūsdienīgi dizaina formas risinājumi. Mākslinieki tiecas attēlot svētā Jurģa spēku, varonību, drosmi – lielākajā daļā skulptūru attēlota cīņa, kurā svētais nešaubīgi un triumfāli uzvar pūķi. Izstādē ir arī skulptūras ar jau uzvarētu pūķi. Svētā Jurģa cīņa simbolizē ikviena cilvēka nemitīgo cīņu ar ļaunumu. Izstādē varam ieraudzīt ikvienam cilvēkam nepieciešamo tiecību cīnīties pret grūtībām un netapt dzīves uzvarētam.

Lasīt tālāk: Izstāde „Lietuvas sakrālā koktēlniecība un koka arhitektūra”