fsafafasff

Intervija ar izrādes "Mācekli" režisoru Viesturu Meikšānu

2015. gada 26. martā Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) pirmizrādi piedzīvoja režisora Viestura Meikšāna iestudētā vācu dramaturga Mariusa fon Maienburga luga „Moceklis” (Märtyrer). Latviešu tulkojumam gan dots nosaukums „Māceklis”. Lomās trīs JRT aktieri - Elita Kļaviņa, Vilis Daudziņš un Gatis Gāga, kuri nepilnu divu stundu ilgajā izrādē ar teksta, kustību un pat tērpu palīdzību spilgti izgaismo mūsdienu sabiedrībai aktuālas problēmas – spējas uzklausīt un diskutēt neesamību, vērtību relatīvismu un fanātisma bīstamību. 

Izrādes pieteikumā lasām: „Benjamiņš atsakās piedalīties skolas peldēšanas nodarbībās, jo tiek aizskartas viņa reliģiskās jūtas. Viņš ir sācis studēt Bībeli un pārmācīt skolotājus.” Vispirms, jāuzteic režisors V. Meikšāns, kurš nav nobijies JRT iestudēt vēl vienu ar reliģiju/ticību saistītu izrādi, lai gan tas neizbēgami noved pie vēlmes salīdzināt to ar JRT pāris gadus iepriekš Ineses Mičules iestudēto izrādi „Fundamentālists”.

Izrāde nav viegla, īpaši tāpēc, ka nesniedz gatavas atbildes uz daudzajiem uzdotajiem jautājumiem: kas esmu es vai cik manī no Benjamiņa, bioloģijas skolotājas, direktora, pārējo? Taču tieši tāpēc vēl vairāk vērts to redzēt. Teikt – nekas, nozīmētu melot. Varbūt visgrūtāk ir ieraudzīt uz skatuves arī sevi.

Interesanti režisors risinājis lomu sadali, jo visi trīs aktieri izrādes laikā kļūst kādā mirklī par Benjamiņu. Varētu šķist, ka abiem vīriešu kārtas aktieriem vislielāko drosmi prasīja izģērbšanās gandrīz kailiem, taču pēc izrādes man tīk domāt, ka daudz lielāku drosmi reizēm vajag nevis, lai izģērbtos fiziski, bet lai atkailinātos un atkailinātu garīgi, uzdodot sev un citiem neērtus jautājumus, uz kuriem ērtās, reizēm politkorektās atbildes sāk skanēt banāli. Tieši to, manuprāt, atklāj izrāde „Māceklis”.

Pēc izrādes man arī ir pāris jautājumi režisoram, un viņš piekrīt tikties, jo, kā pats vēlāk atzīst, viņam ir svarīgi runāt un rosināt diskusijas par sabiedrībā aktuālām tēmām. Saruna norit lidostā, īsu brīdi pirms V. Meikšāns iekāps lidmašīnā, lai dotos uz Indiju. Pie Skolotāja. Ar savu darbību apliecinādams sarunas gaitā pausto piekrišanu filozofam Arnim Rītupam, ka „sarunas iespējamas starp cilvēkiem, kas turpina meklēt atbildes...”Viņš, par laimi, turpina meklēt un sarunāties.

Lasīju, ka vispirms esat vēlējies iestudēt citu Mariusa fon Maienburga lugu. Kāpēc beigās uzvarēja „Māceklis”?

Tur bija ļoti vienkārši, pragmatiski, tik daudz biju strādājis ar to otru lugu, ka vienā brīdī tā man apnika. Tik vienkārši. Es vēlreiz pārlasīju „Mācekli” un ļoti strauji izdomāju ņemt tomēr to.

Kā radās ideja apspēlēt tēlu maiņu?

Tā ir radoša ideja. Šie trīs aktieri man bija paredzēti iepriekšējā lugā. Kad pārmainīju materiālu, sapratu, ka ar šiem trīs aktieriem varu izspēlēt astoņas lomas. Un līdz ar to man automātiski izveidojās vēstījums, ka nav īsti robežas, nav konflikta. Konflikts patiesībā ir konstrukcija. Katrā cilvēkā ir šie daudzie pretrunīgie tēli.

Kā jūs skatāties uz to, ka mūsdienās, ko faktiski var uzskatīt par sekulāru laikmetu, tieši ticība ir kļuvusi par asu diskusiju un konfliktu iemeslu. Vai nevajadzētu dominēt ekonomiskiem jautājumiem?

Tur jau tā lieta, ka reliģiskā sabiedrības daļa sāk ietekmēt un nepatīkami ietekmēt sekulāro daļu. Tāpēc tā sāk runāt un kaut kādā ziņā aizstāvēties. Ja reliģiskā daļa nebūtu tik vardarbīga, tad viss būtu kārtībā un mierīgi. Šajā gadījumā, protams, es runāju par vācu kontekstu, islāma tradīcijas konfrontāciju. Konservatīvie vācieši jūtas apdraudēti. 

 

Nesen lasīju, ka fanātiskā reliģija ir ateisma dvīņu māsa. Vai būtu jāapkaro, jāierobežo reliģiskais fanātisms?

To jau nevar izdarīt.

Piemēram, normatīvie akti! Vai arī visam jāļauj plūst brīvā plūdumā?

Jebkurā konfesijā, vai tie ir luterāņi, vai katoļi, ir gradācija. Ir liberāli cilvēki, un tad šī skala lēnām, maigi, mums nemanāmi pārplūst uz otru galu, uz fanātismu, kad ir tikai sekošana un kalpošana burtam, tā kā ir rakstīts, neņemot vērā kontekstu.

Kas noved cilvēku pie fanātisma?

Bailes!Principā es nedrīkstēju atbildēt tik tieši. Fanātisms rodas tad, kad es gribu sajust, ka man ir neapgāžama patiesība. Cilvēkam psiholoģiski ļoti svarīga ir šī sajūta, pašpārliecinātība, nodrošināšanās ar kādu, vienalga kādu, bet patiesību. Kad es stāvu ar abām kājām uz zemes un zinu, ka tā tam jābūt. Un, ja kāds kaut ko nedara kā nākas, tad viņš vienā brīdī kļūst par ienaidnieku.

Bet atzīstot, ka man ir kaut kāda patiesība un arī jums ir patiesība, vai nepadarām patiesību relatīvu? Un beigās ne man, ne jums nav patiesība?

Patiesība jau ir relatīva. Kaut gan esmu ticīgs cilvēks, tomēr domāju, ka Dievs ir viens. Katoļu, manējais vai luteriskais ir tas pats Dievs, tikai ceļi ir dažādi.

Katoļiem ir tāda grāmata ar nosaukumu „Dogmu Dievs”. Jums Dievs ir dogmu Dievs?

Nē, nav dogmu Dievs. Es biju Turcijā un pirmo reizi dzīvē iegāju pāris mošejās. Zilajā mošejā enerģija un Dieva klātbūtne ir tikpat spēcīga, kā es to esmu sajutis vēdiskajos tempļos vai kristīgajās baznīcās. Precīzi tā pati enerģija. 

Bet vai Dievs nav cilvēkā, nevis ēkā?

Nē, Viņš ir arī ēkā. Pie Viņa ir daudzi ceļi, bet Viņš ir visur. Galvenais jau ir sirsnīgums. Tie dažādie ceļi ir no tā, ka cilvēki nāk no dažādām tradīcijām, ir uzauguši dažādās pasaules vietās un nekad mēs neesam bijuši tāda viena kopīga ģimene. Mēs esam ļoti, ļoti dažādi, un tāpēc arī ceļiem vajadzētu būt dažādiem.

Vai māksliniekam būtu jāatbild par to, ko rada viņa māksla?

Jā! Es uzskatu, ka jā. Esmu pilnībā atbildīgs par to, ko daru. Es to daru atkarībā no savas pasaules uztveres, un tā ir mana kā mākslinieka ētika, kuras robežas es negribu pārkāpt. Bet manas robežas nav citu mākslinieku robežas. Tāpēc par viņiem es īsti nevaru uzņemties atbildību.

Šī diezgan provocējošā luga patiesībā nav didaktiska. Tā nevienam neko nemāca, bet rāda konfliktu tā atvērumā, tāds, kāds tas ir šajā situācijā. Tāpēc man šķiet ļoti aktuāli to rādīt. Otrkārt, mana atbildība ir arī reflektēt par sabiedrības notikumiem. Ja šādas refleksijas trūkst, tad es kaut kādā ziņā esmu vainīgs, jo par to neesmu runājis.

Vai jums šķiet, ka Latvijas sabiedrībā trūkst diskusiju par šiem jautājumiem? Piemēram, par to pašu tikumību?

Jā, man šķiet, ka trūkst, bet es varu rīkoties tikai ar mākslinieciskiem instrumentiem. Man liekas, ka Latvijā arī mākslas vidē trūkst šo diskusiju.

Kāpēc jums vajag šādu diskusiju?

Vienkārši ir veselīgi par to runāt un domāt. Ņemot vērā, ka kristīgajiem mācītājiem vai tiem, kuri šai ticībai seko, ir ļoti konkrēti, jūs izmantojāt vārdu dogmatiski, priekšstati par dažādām lietām. Ļoti neliberāli uzskati. Ja mēs jūtam, ka rodas konflikts, tad mums jāreflektē par šo konfliktu. Kāpēc tas tāds ir?

Vai ir atšķirība starp vispārcilvēciskajām un kristīgajām vērtībām?

Lielā mērā jau nav. Dieva likumi reāli eksistē. Mēs katrs tos jūtam, lai gan varbūt neesam piederīgi kādai konfesijai. Mēs jūtam to, ka nedrīkst nogalināt un kādas sekas tas var nodarīt mūsu iekšējai morālei.

Kādreiz Baznīca bija liels darbu pasūtītājs glezniecībā, mūzikā. Kā jūs skatītos uz to, ja Baznīca jums kā režisoram pasūtītu iestudēt kādu noteiktu darbu?

Ļoti interesants jautājums. Protams, atkarībā, kāds darbs un vai tas mani uzrunā. Es arī ne vienmēr teātriem piekrītu iestudēt kādus darbus.

(Domā.) Hm, redziet, Baznīcai daudz lielāka iespēja būtu saņemt pozitīvu atbildi tad, ja tā piedāvātu cilvēkiem, kuriem ir līdzīga domāšana. Piemēram, es esmu ticīgs cilvēks, mani ļoti interesē šīs tēmas un es zinu, ka nekad nepārkāpšu kaut kādas ētiskās robežas. Tajā pašā laikā mana mākslinieciskā provokācija Baznīcai var šķist ne pārāk patīkama. To mēs nezinām. Tā kā ļoti slidena tēma. Ja nu nepatīk beigās? Ko tad?

Varbūt, ja nebūtu pasūtījumu, mēs tagad nebrauktu sajūsmināties uz Romu un citām pilsētām.

Es domāju, tas veicinātu reliģiskās vēsts nešanu. Bet, redziet, ļoti svarīgs ir mērķis. Mērķis ir Labās Vēsts nešana sabiedrībā vai sabiedrības garīguma veicināšana. Ja mēs gleznās rādīsim jēriņus un ganus, citēsim Bībeli un kaut ko tādu, vai tiešām sabiedrība no tā paliks labāka? Tādā ziņā „Māceklis” ir mans veids, kā nest Labo Vēsti. Principā, ja man Baznīca būtu pasūtījusi, tad es tiešām būtu piedāvājis šādu izrādi. Jautājums, vai Baznīcai tas patīk?

Atgriežoties pie izrādes, ja tai būtu bijis otrais cēliens, vai jums būtu, ko teikt vēl tālāk?

Radikalitātes tēmu droši vien nevar izsmelt tikai ar šo izrādi. Grūti pateikt, kāds būtu otrais cēliens. Tas lielā mērā ir Mariusa fon Maienburga viedoklis par šo konfliktu. Bet man droši vien būtu ļoti interesanti taisīt otro, trešo un ceturto cēlienu par šo tēmu, jo tik lielu reliģisko radikalitāti, kādu redzēju Jeruzalemē pareizticīgo Lieldienu laikā, nekad mūžā neesmu piedzīvojis. Tas man bija lielākais cilvēciskais šoks, ko vispār esmu piedzīvojis. Tas bija vienkārši brutāli. It kā pati svētākā vieta pasaulē kristiešiem, droši vien arī katoļiem, turpat lielā mošeja, ebreju raudu mūris, un tas viss nedzīvo kopā. Ir totāls naids. Tā, ka tā tēma ir dziļa un sāpīga. Kā Baznīca var mācīt Labo Vēsti, ja pati neieredz citu reliģiju? Uz šo jautājumu es pats īsti nespēju atbildēt.

Skatoties jūsu izrādi, kādā mirklī man šķita, ka konservatīviem ticīgajiem varētu būt grūtības noskatīties to līdz galam. Kā jūs rosinātu cilvēkam to pārvarēt, iedziļināties, nevis šausmināties?

Man šķiet, vienīgais, kas var nepatikt ļoti konservatīvam skatītājam, ir šīs tēlu provokācijas. Piemēram, no Bergmanes kundzes puses. Viņa jau provocē. Mēs kā mākslinieki nesakām, ka viņa ir tēls, kuram ir taisnība. Taisni otrādi. Mēs kā mākslinieki sakām, nu redziet, kā viņa nepareizi dzīvo. Mēs visi kaut ko komentējam par fanātismu. Tāpēc man ir ļoti grūti saprast konservatīvos skatītājus, kuri atsaucas tikai uz šīm frāzēm un kuriem tās nepatīk.

Vai šīs frāzes jau bija lugā, vai arī jūs ar tām tikai paspēlējāties?

Nē, visi šie Bībeles citāti bija lugā. Lugas autoram tas bija milzīgs darbs, lai visu to tā sakompilētu, ka izklausās divdomīgi. Protams, kad tulkoju, redzēju, ka viņš apzināti izvēlas nepilnus, aprautus teikumus, lai izklausītos viņam pa rokai. Tā arī ir sava veida manipulēšana. Bet ar tāda paša veida manipulēšanu nodarbojas arī kristīgie cilvēki mūsdienās.

Vai ticība ir Dieva dāvana?

Droši vien. Piekrītu, ka tā ir Dieva dāvana, bet arī cilvēkam pašam ir jābūt nedaudz atvērtam. Ne visiem ir dots, ne visi cilvēki var un ne visiem cilvēkiem ir mērķis būt kopā ar Dievu.

Varbūt tikai vecums atšķiras?

Varbūt. Cilvēkam var būt arī citi mērķi, tikpat dievišķīgi. Liela uzņēmuma nodibināšana, kas dod darbu 10 000 cilvēkiem. Tas taču arī ir normāls mērķis. Ja ir viens neticīgais un apkārt desmit ticīgi, tad to vienkārši nevarēs nejust. Ar ticību es domāju tieši Dieva sajušanu. Lai tu Viņu sajustu, tev kaut kas ir jāpraktizē, tev ir jābūt iekšā. 

Nr. 18 (522) 2015. gada 26. septembris

_______________________________________________

[1] Filozofa Arņa Rītupa saruna ar teologu un katoļu priesteri Tomāšu Halīku // Rīgas Laiks, 2015. gada jūnijs, 36. lpp.

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt