dzive ir svetcelojums Auce Foto: Ieva Liede

Divpadsmit gadus Liepājas svētceļniekus uz Aglonu vada priesteris Mariušs Kempa, un sešus gadus svētceļnieki janvārī atgriežas vietās, cauri kurām gāja vasarā. Šo apciemojumu forma ir muzikāli-vizuāls priekšnesums, bet mērķis ir satikt cilvēkus, kuri atbalsta vai interesējas par svētceļojumu. Šo pasākumu pamatā ir doma, ka svētceļojums nav sevis pārvietošana uz Aglonu, Romu vai Jeruzalemi dažas dienas, nedēļas vai mēnešus, bet visas dzīves ceļojums uz Debesu valstību. Dzīve ir svētceļojums, ja tā kļūst par lūgšanu un pateicības upuri Dievam.

Šogad svētceļnieki ciemojās Zemgalē un tas notika 25. janvārī, kristiešu vienotības nedēļas svētdienā. Pirmā viesošanās vieta bija Jelgava, kur pēc kopīgas Svētās Mises svinēšanas ar Jelgavas katedrāles draudzi svētceļnieki uzstājās Baltajā mājā, Jelgavas draudzes svētdienas skolā. Koncerta laikā notika apmeklētāju pavairošanās brīnums - sākumā pustukšā zāle beigās bija cilvēku pilna. Visus vienoja kopīga dziesma, lūgšana un slavēšana. Pēc koncerta sekoja dalīšanās maizē un mīlestībā pie tējas galda, kuru pasvētīja Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins.

Jelgava, protams, ir katoļu metropole Zemgalē, taču liepājnieku uzmanības centrā šajā svētdienā bija Auce, neliela pilsētiņa Zemgales dienvidrietumos. Tā ir viena no svētceļnieku apstāšanās vietām ceļā uz Aglonu, kur viņi saņem īpašu uzmanību un rūpes no nelielās, bet sīkstās Svētās Terēzes no Bērna Jēzus draudzes. Izņēmums nebija arī šī sarmotā ziemas diena, kad ciemošanās mazajā, mājīgajā baznīcā bija patiesas uzmanības, sirsnības un viesmīlības caurstrāvota. Pasākumā piedalījās draudze gandrīz pilnā sastāvā, klātesot prāvestam Pēterim Skrideļam un priesterim Mariušam Kempam. Gan koncerts, gan tam sekojošā agape ar aucenieku sarūpēto vareno cienastu bija piemērs, cik dažādi cilvēki var dalīties labajā, skaistajā un patiesajā, pat ja nav personīgi pazīstami.

Padomju laikus pieredzējušo un izturējušo draudzi ir skāruši arī brīvības un demokrātijas pārbaudījumi. Tajā ir ļoti maz jaunu cilvēku un ģimeņu. Laikā, kad 250 000 Latvijas iedzīvotāju ir izbraukuši no valsts labākas dzīves meklējumos, mazo draudžu ticīgo novecošana un jaunu cilvēku trūkums, īpaši tālu no lielajiem centriem, nav nekāds brīnums. Vai ir kāds risinājums šai, jāatzīst, visas tautas problēmai? Tīri cilvēciski brīžiem šķiet, ka nav, taču varam ticībā ieklausīties Jēzus vārdos, kurš, lūdzot Tēvu, dod mums padomu: „Lai viņi ir pilnīgā vienībā, lai pasaule atzītu, ka tu esi sūtījis mani.”(Jņ 17, 23) Šī vienība diez vai nozīmē tikai deklaratīvu vienību vārdos. Tā neattiecas tikai uz globālām, mani tieši ne pārāk ietekmējošām ekumeniskām un starpkonfesionālām attiecībām. Pirmkārt, tā ir vienotība kristiešu ģimenēs un draudzēs. Otrkārt, tā, neaizmirstot par savu piederību kādai draudzei atkarībā no dzīvesvietas, ir vienotība starp dažādām draudzēm un diecēzēm. Baznīcai tās dziļāko būtību (lasi svētumu) nepiešķiram mēs, liepājnieki, jelgavnieki, rīdzinieki, romieši vai aucenieki, bet Kristus.

Latvijas saimnieciski-politiskie un globālie ģeopolitiskie apstākļi veicina ekonomikas centralizāciju, iedzīvotāju migrāciju un līdztekus tam arī ģimenes saišu pavājināšanos un individualizāciju. Šādos apstākļos draudžu atvērtība un sadarbība visas Latvijas un, es uzdrošinos domāt, visas Eiropas mērogos kļūst par kristiešu izaicinājumu un iespēju apliecināt „vienotību dažādībā”, jo vienīgais, kurš spēj mūs vienot, māca piedot un mīlēt, ir Kristus.

Nr.3(507) 2015. gada 14.februāris

 

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt