Vēstījums ģimenēm

Sinode pirmkārt vērsās pie ģimenēm, kas ir saglabājušas savu integritāti, un izteica tām pateicību un iedrošinājuma vārdus, pat savā ziņā apbrīnu par varonīgo cīņu šai laukā. Jo diemžēl šobrīd pasaulē valdošā mentalitāte ir tāda, ka pie pirmajām grūtībām, kad kaut kas nesanāk cilvēks nevis risina problēmas, bet ļaujas savām emocijām un meklē citu personu, ar ko atkal piedzīvot patīkamas emocijas.

Vēl Sinode vērsa uzmanību uz to, ka ģimenes ir aicinātas uz evaņģelizāciju, lai tās kā Baznīcas pamatšūniņa, mājas Baznīca, protams, vispirms pilda savu pienākumu, t.i., mīl viens otru, savus bērnus, bet arī dalās tajā, ko ir saņēmušas, izplata šo mīlestību tālāk, skaidro Evaņģēlija vēsti citām ģimenēm un cilvēkiem, rādot ģimenes skaistumu, misiju, aicinājumu. Patiesībā tas ir milzīgs izaicinājums, jo cik tad ir ģimeņu, kas to apzināti dara? Protams, ir tādas ģimenes. Mums ir Laulāto Tikšanās, dažādas ģimeņu grupas un kustības, bet tas ir diezgan niecīgs procents no Baznīcā gājējiem. Šeit ir milzīga telpa, kur pilnveidoties. Tas ir pozitīvs izaicinājums, ģimeņu misija Dieva plānā.  

Mūsu sabiedrībā, ieskaitot medijus, parlamentu, politikas vidi, svarīgi iesakņot apziņu, ka rūpēm par ģimeni ir jābūt pirmajai lietai, ar ko valstij jānodarbojas. Ja ģimene jūtas droša, tad tā uzplaukst, dzimst bērni, viņi normāli attīstās un sabiedrība sāk uzplaukt. Bet, ja ģimene jūtas apdraudēta, piemēram, cilvēki nelaulājas, jo dzīvo nabadzībā, viņiem nav drošības sajūtas un ir tādi likumi, ka, stājoties laulībā, ekonomiskā situācija pasliktinās – tad tas ir necilvēcīgi un ačgārni.Tātad ir jāiestājas par to, lai valsts politika būtu proģimeniska un lai ģimenes dalītos ar to siltumu, mīlestību, kas ir viņu starpā, un nestu Evaņģēlija vārdu tālāk.

Jautājums par personām ar homoseksuālu orientāciju

Protams, Sinode pievērsās arī dažādiem jautājumiem, kas ģimenēm mūsdienu pasaulē ir kā izaicinājumi, piemēram, par personām, kuras ir izšķīrušās un stājušās jaunā savienībā, un personām ar viendzimuma orientāciju.

Es domāju, ka ažiotāža ap viendzimuma partnerattiecību jautājumu izcēlās vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc ka ir liela mediju interese. Šis jautājums diemžēl ir mākslīgi saasināts, un interese tiek arī pilotēta. Respektīvi, zināmām aprindām šie pāris izteikumi, kas tur izskanēja, bija izdevīgi un tāpēc tika uzķerti, tiražēti un pasniegti kā pirmā ziņa par Sinodi. Tādā veidā tika aizēnots tas, kas bija būtiskākais Sinodē.

Baznīcas galvenais uzdevums ir sludināt Evaņģēliju, nest Evaņģēliju pasaulē un mīlēt cilvēkus, vienlaicīgi neatkāpjoties no patiesības. Tie ir tie divi reģistri jeb gultne, kuras ietvaros jātiek formulētai attieksmei pret homoseksuālām personām, jo Baznīca ir pret jebkādu neiecietību, netaisnīgu diskrimināciju pret šīm personām. Baznīca aicina, lai pret šīm personām mēs izturētos ar cieņu un mīlētu tās. Bet tas otrais reģistrs jeb otrais gultnes krasts ir tas, ka Baznīca nevar šādas attiecības atzīt par normālām un atbalstāmām.

Jautājums par personām, kas ir šķīrušās

Arī jautājumā par personām, kas ir izšķīrušās un stājušās jaunā savienībā, manuprāt, radies pārpratums. Medijos tika pasniegts, ka katoļu Baznīca it kā varētu pieļaut šķiršanos. Bet tas jau pēc definīcijas ir pretrunā ar to, ko Jēzus Kristus ir teicis Evaņģēlijā un pie kā katoļu Baznīcai ir uzdevums turēties: „Ko Dievs ir savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” Respektīvi, ja ir derīga Baznīcā noslēgta sakramentāla laulība, tad tā ir nešķirama. Neviens bīskaps nav izvirzījis tēzi, kas to apšaubītu. Jautājums ir par to, ka bieži vien šķiršanos pamatā ir bijuši apstākļi, kuru dēļ laulība nav bijusi derīga. Bet šis pārbaudes process ir garš un darbietilpīgs. Un Sinodē atskanēja ļoti daudzas balsis, kas aicināja šo procesu padarīt ātrāku, vienkāršāku. Jautājumā par to, ka šo laulības derīguma pārbaudes procesu vajag pilnveidot, praktiski bija liela vienprātība. Izskanēja priekšlikumi, ka jādod lielākas pilnvaras diecēzes bīskapiem, jāsagatavo vairāk priesteru un speciālistu, kas būtu kompetenti ar to nodarboties.

Atšķirīgas bija bīskapu domas jautājumā par piekļuvi pie sakramentiem – grēksūdzes un Svētās Komūnijas – tām personām, kas noslēgušas jaunu civillaulību. Šajā jautājumā tika nolemts, ka ir jāveic papildus pētījumi, lai nenonāktu pretrunā. No vienas puses, ir laulības nešķiramība, un, ja cilvēkam ir bijusi derīga laulība, tad viņš nevar pieiet pie sakramentiem. Bet, no otras puses, daudzos gadījumos tik tiešām tiek konstatēts, ka laulība nav bijusi derīga. Tad iznāk, ka cilvēks cieš, nevar pieņemt Svēto Komūniju, lai gan viņam pēc būtības bija šādas tiesības.

Es pārstāvēju pozīciju un paudu to vairākkārt visas Sinodes priekšā – mums ir jāiet pretī gan tiem cilvēkiem, kas ir šķīrušies, gan arī tiem, kas ir homoseksuāli, tik tālu, cik tas ir iespējams. Mums viņi ir jāmīl, bet mēs nevaram atkāpties no patiesības, atteikties no mūsu identitātes. Sinodes gala slēdzienos ir tas izaicinājums, kas stāv Baznīcas priekšā – kā mīlēt šīs personas, kā viņas pieņemt ar cieņu un mīlestību, bet vienlaicīgi runāt patiesību, nepamatoti un nevajadzīgi nevienu neievainojot.

Nr.21(501) 2014. gada 8. novembris

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt