Kaut gan esmu piederīgs katoļu draudzei, nāku no katoliskas ģimenes, sieva katoliete un meitu esam ieveduši katoļu saimē, vēl joprojām ir iekšējas šaubas par Dieva esamību. Tāds cīniņš starp agnostiķi un ticīgo. Jo vairāk es vēlos Viņam tuvoties, jo tuvāks Viņš man kļūst, un otrādi. Jo grūtāk man ir bijis, jo biežāk esmu meklējis ceļu pie Viņa; jo vairāk esmu svinējis uzvaras, jo mazāk biju gatavs pateikties. No šī skatupunkta raugoties – jo lielākas grūtības, jo tuvāk esam Dievam, un otrādi.

Tas viss nav tik vienkārši. To, ka Dievs nav tikai ciešanās, pārliecinājos kādā laicīgā seminārā par savu mērķu izvēli un vēlmi celties un strādāt. Nesaukšu bankas vārdu, bet dzirdētais mani pārsteidza. No bankas kanceles tika sludināts, ka ne jau naudā ir laime. No sākuma smīnēju: pareizi, laime nav naudā, bet tās daudzumā. Semināra vadītājs stāstīja par mūsdienīgiem un zinātniski pamatotiem eksperimentiem, kuru laikā testēja cilvēku laimes sajūtu. Izrādījās, ka mūkiem, kalnos aukstumā atrodoties vieniem pašiem bez laba apģērba, pārtikas, ūdens krājumiem un jumta virs galvas, faktiski uz izdzīvošanas robežas, toties saskaņā ar Dievu, rodas patiesa laime. Citiem ļaudīm neatkarīgi no jahtu un māju lieluma, pakļauto daudzuma, uzkrājumu biezuma, laimes sajūta nav pat tuvojusies šim līmenim. Vienmēr kaut kas traucē – kaimiņš ar jaunu mašīnu, kaimiņienes jaunā kleita, bērna rotaļa baznīcā, putna dziesma, saules stariņš utt. Mans izbrīns bija liels, jo runātais likās patiess. Tas skanēja no lielas bankas attīstības nodaļas vadītāja mutes un, es jutu, arī no sirds.

Lasīt tālāk: Karš par mieru sācies ar jaunu sparu

a33

Turpinām iedziļināties metodes CRITERE ieteikumos par to, kā auglīgi risināt konfliktu.

Kad ir nostiprināts noteikumu rāmis un ieviesta konstruktīva saziņa, var pāriet pie patiesas sarunas. Ja iepriekšējie posmi nav izpildīti un turpinās cīņa par to, kurš gūs pārsvaru un panāks savu, sarunas dalībniekus nepametīs nedrošības sajūta un viņi nespēs uz problēmu paskatīties no malas. Jo ilgāks ir bijis konflikts, jo vairāk laika un pacietības nepieciešams, lai izveidotu noteikumu rāmi un varētu sākt sarunu. Pārim, kas regulāri nonāk krīzē, bet tomēr vēlas kaut ko labot, pirmā uzvara un solis uz gaišāku nākotni būs regulāras tikšanās – vispirms katram vienatnē un pēc tam abiem kopā. Lai problēmu izprastu un atrisinātu tās dziļumos, katram jāveic iekšējs darbs ar sevi, kas viņam palīdz precizēt savus argumentus. Kad abi ir gatavi kopīgai tikšanās reizei, viņiem (1) pašiem jānosaka noteikumi par vietu, kur notiks saruna, un kādā kārtībā tā notiks, un (2) jāizslēdz iespēja, ka kāds pret otru varētu vērst neiederīgu uzvedību. Pēc tam var spert pēdējo soli – veidot patiesu sarunu, kuras elementus ieskicēsim šajā daļā.

Lasīt tālāk: Saprast sevi un vienam otru

Reizēm kļūst skumji, redzot jaunas sievietes (īpaši katoļu Baznīcā), kuras slēpj savu skaistumu un sievišķību, valkājot neizteiksmīgu apģērbu. Man vienmēr bijis svarīgi, lai cilvēki, īpaši jaunieši, apzinātos, ka būt par kristieti – tas ir forši, interesanti un jautri, turklāt ģērbties spilgtās un gaumīgās drēbēs taču nav nekas slikts. Jā, mūsdienu pasaule ir pārpilna ar izaicinājumiem, mudinot dzīvot uz visiem 100%. Tas atspoguļojas arī ģērbšanās paradumos, nereti aizmirstot par vērtībām. Protams, ir jāsaglabā modrība, taču vai tas nozīmē, ka mums, katolietēm, ir jāaprok savi talanti un jākļūst par pelēko masu? Man nesen bija kāda saruna, kuras laikā daudz sanāca diskutēt par šo tēmu, tādēļ vēlējos padalīties savās pārdomās un pieredzē.

Lasīt tālāk: Beigsim kautrēties par savu skaistumu!

Novembra sākumā Rīgā, "Laimīgās mākslas muzeja" telpās, kupls interesentu pulks bija sanācis uz kristīgās misijas "Luterāņu stunda" rīkoto diskusiju "Radikālisms ticībā". Pirms tam varēja noskatīties Ērika Tilla filmu "Bonhēfers. Žēlastības aģents", centrā bija jautājums par pilnīgu jeb "radikālu" sekošanu Kristus piemēram. Filma tika rādīta kā "Luterāņu stundas kinoseanss", kas turpina aizsākto kinoforuma "Un vārds tapa miesa" starplaikos.

Lasīt tālāk: Diskusija „Radikālisms ticībā” izčākst sarunā par ekstrēmismu islāmā

Madrides Pasaules jauniešu dienu laikā mani uzrunāja kāds 12. klases skolēns, jautādams: "Paklau, kas īsti ir 18. novembris? Tā ir kāda svētku diena, vai ne?" Es nespēju uzreiz atbildēt, jo 18. novembris manā uztverē ir vairāk nekā svētki. Tā ir diena, kad latviešu tauta izdzīvo savas identitātes dižākos brīžus. Ne velti kādreizējais ASV prezidents Ronalds Reigans ir teicis: "Ja mēs aizmirsīsim, ko esam paveikuši, mēs nezināsim, kas patiesībā esam." 18. datums ir kulminācija visam novembra mēnesim - mēnesim, kad mēs godinām mūsu senču izcilo varonību.

Lasīt tālāk: Uz ticību balstīts patriotisms